Gaujienas pils muiža atrodas uz Gaujas labā krasta, četrdesmit verstes no apriņķa pilsētas Valkas. Vecās pils drupas vēl redzamas un stāv uz augsta Gaujas krasta. Viņa ir arī viena no vecākām Latvijas pilīm, kas celta 1238. gadā. Pie pils mūrēšanas esot visi apkārtējie ļaudis tikuši sadzīti pie darba, vīrieši un sievietes, bērni un sirmgalvji, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. No iesākuma pils mūrēšana nekā negribējusi veikties, jo, ko pa dienu uzcēluši, tas nakti ticis nojaukts. Pēdīgi ticis padoms dots, ka vajagot mūrī iemūrēt dzīvu cilvēku. Te gadījies, ka brālis ar māsu, Jānis un Grietiņa, nākuši no Dārtas muižas šo brīnuma darbu apskatīt. Nu likuši abus stipri piedzirdīt un tad iemūrēt. Trīs dienas bijusi dzirdama bērnu dobja rūkšana. Kāda Berga famīlija teic, ka iemūrētie esot bijuši pie viņu dzimtas piederīgi. Pili nopostījis Pēteris Lielais 1702. gadā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadi. Tagad vēl rāda caurumus, izrautus ar lielgabala lodēm. Krievi esot nometušies otrā pusē Gaujai uz tā tagad sauktā Cara (Cavara) kalna. Zviedri, redzēdami, ka nespēs atturēties pretī krievu kara spēkam un pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pētera ar rakstu, ka pils padodoties bez kaujas. Sūtnis nezin aiz kādiem apstākļiem bijis aizkavējies un nonācis pie ķeizara tikai tad, kad jau pils bijusi sašauta. Zviedri iznesuši pils atslēgas pretī par padošanās zīmi. Sūtnim par savu nepasteigšanos bijis jāmirst caur bendes zobiņu.

No pils ejot divas alas: viena pa Gaujas apakšu uz lēģeri, otra - uz tā saukto Rātes silu. Kā visās vecās pilīs, tā arī te esot nauda paglabāta kalna dziļumā, kur par sargu uz naudas lādēm mazs melns sunītis. 1819. gadā, ceļot Gaujienas jauno ērbēģi, pamanījuši, ka ērbēģis pagāzies uz vienu pusi. Tikuši saukti ļaudis, kas rakdami uzgājuši dzelzs durvis, bet muižas pārvaldnieks nav atļāvis tās uzlauzt. Sarakuši dzelzs stutes zem ērbēģa, un tā viss palicis atkal pa vecam.