No tagadējās Saldus pilsētas vienu kilometru attālu uz ziemeļrītiem atrodas pilskalns. Uz šā pilskalna atradusies senlatviešu pils, tā senatnē ir nogrimusi. Šis kalns palicis par atmatu, uz kura ganīti lopi. Kalna galā audzis kārklu krūms, un pie tā atradies caurums.

Reiz uz šī kalna kāds zēns ganījis cūkas. Viņš novērojis, ka katru dienu viņam viena cūka nozūd. Viņš sācis cūku ciešāk pielūkot, kur viņa paliek. Beidzot atradis, ka cūka pa kalna caurumu ielien kalnā. Ganuzēns līdis pa caurumu cūkai pakaļ. Kalnā viņš atradis cūku jau priekšā, kura tur barojusies no apcirkņiem ar visādu labību, gan arī citādiem ēdieniem. Cūka, kalnā labi paēdusies, izlīdusi pa caurumu ārā un nu gulējusi visu dienu, kamēr citas cūkas ganījušās. Otrā dienā atkal līdusi pa caurumu kalna iekšienē, un ganuzēns viņai pakaļ. Un tā atkal viņa mielojusies pie visiem apcirkņiem. Ganuzēns arī meklējis pa pagrabiem ko ēdamu. Un atradis arī: tur bija vairāk mucas pilnas ar vīnu. Puika atrada trauku un tajā no mucas ielaida vīnu. Viņš dzēra, gards bij gan! Puika izdzēra visu trauku un līda atkal ārā pie cūkām. Cūkas gulēja, bet puika, salda vīna piedzēries, sāka lēkāt un dziedāt:

"Saldu ēdu, saldu dzēru,

Saldā muti mazgājos."

No šīs gana dziesmas šī vieta dabūjusi nosaukumu 'Saldais kalns', un vēlāk tuvējā muiža nosaukta par Saldus muižu. 1861. gadā nodibinātais miestiņš arī nosaukts par Saldu.