Kur tagad Sabilē ir pilskalns, kalnā bijusi pils. Tur dzīvojis virsaitis, kam bijusi meita. Tēvs uzstādījis lielas prasības preciniekiem, un reiz viens gadījies, kas visu izpildījis. Tas nu meitu apprecējis un sācis būvēt pilsētu. Vispirms tai pilsētā uzcēlis baznīcu. No citurienes vests šurp baznīcas zvans. Kā braukts pa kalnu lejā, tā zvans izkritis no ratiem, ripojis lejā un zvanījis: "Sa-bi-la! Sa-bi-la!" Tā nosaukuši to pilsētu par Sabili.

* * *

Valgalē netālu no pilskalna atrodas baznīckalns. Senos laikos šai kalnā bijusi baznīca. Reiz baznīca sairusi un tās zvans noripojis pa kalnu lejā. Kungs licis celt baznīcu citā vietā un sūtījis kādu zemnieku, lai aizvedot arī zvanu uz jauno vietu. Zemnieks ielicis zvanu ratos un braucis. Ceļā tam gadījies braukt cauri kādai mazai pilsētiņai. Te piepeši zvans izkritis no ratiem un zvanījis: "Sa-bi-le! Sa-bi-le!" No šīs reizes ļaudis sākuši saukt šo pilsētiņu, kurai līdz tam laikam nav bijis vārda, par Sabili.

* * *

Senos laikos pa visu zemi braucis kāds zvanītājs ar lielu zvanu. Daudzas vietas viņš izbraukājis, bet pazvanīt nekur nav varējis - zvans neskanējis. Vienu reizi viņš atbraucis pie tagadējās Sabiles. Sabilei vārda toreiz vēl nav bijis. Arī te zvanītājs mēģinājis zvanīt, un kas tas? Zvans sācis zvanīt: "Sa-bi-le! Sa-bi-le!" - "Sa-bi-le!" izsaucies zvanītājs un prasījis zemniekiem, vai tad šī esot Sabile? Zemnieki atbildējuši, ka viņi pirmoreiz dzirdot šo vārdu. Bet, kad zvanītājs aizbraucis, viņi tomēr nosprieduši savu muižu nosaukt par Sabiles muižu, kas vēlāk pārvērtusies par Sabiles pilsētu.