Par Jūrmalu no paaudzes uz paaudzi dzīvo teika.

Tālā pagātnē - tik sen, ka neviens vairs neatceras, kad tas noticis, Rīgas jūras līcī gājis bojā burukuģis. Tikai vienam no jūrniekiem izdevies izglābties. Uz jūras viņam laimējies, bet, lūk, krastā - ne visai. Pēc ilgākas maldīšanās pa piekrastes mežiem viņam iekodusi čūska. Neciešamas slāpes, karstums un sāpes mocījušas jūrnieku. Viņš gulējis krūmu biezoknī un gatavojies mirt. Tad viņš sadzirdējis, ka kaut kur netālu tek ūdens. Ar pēdējiem spēkiem aizrāpojis līdz avotam, kas plūdis no liela ozola sakņu apakšas, viņš padzēries vēso ūdeni, apmazgājis čūskas sadzelto roku, un spēki sākuši atgriezties. Nokļuvis pie cilvēkiem, viņš izstāstījis par veselības avotu, un ļaudis to sākuši izmantot dziedniecībā.

Jūrmalas minerālūdeņus dziednieciskiem nolūkiem pirmais sāka izmantot mežsargs Ansis Ķemers. Pēc ziņām, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, no 1818. gada līdz 1824. gadam Ķemeros ārstējušies 37 cilvēki.