Kādreiz no Kuldīgas uz Aizputi jāja Krievijas ķeizars Pēteris Lielais. Netālu no Ķoniņciema uz Kuldīgas pusi bija kāds tilts. Zem tilta Pētera Lielā ienaidnieki bija palikuši mīnu, lai Pēteri Lielo, pār tiltu jājot, nomaitātu. Ka Pēteri Lielo gribēja uzspridzināt, zināja kāds vecs vīriņš. Viņš gāja ķeizaram pretī un sacīja, lai tas pār tiltu nejājot, jo tad to uzspridzinās. Pēteris Lielais paklausīja arī. Viņš iedeva vīriņam savu mundieri un zirgu, lai jāj pāri. Vīriņš jājis arī. Tikko bijis tilta vidū, tilts ar vīriņu un zirgu uzsprādzis gaisā. Tā vīriņš izglāba ķeizara dzīvību. No tā laika ķoniņiem deva visādas brīvības, jo vīriņš, kas ķeizaru izglāba, bija ķoniņciemnieks. Pēteris Lielais ar savu roku uzrakstīja uz vēršādas ķoniņu brīvību. Tur bija rakstīts, ka viņiem nebija jāiet klaušās, nebija jāmaksā nodoklis un viņi skaitījās brīvi ļaudis. Vēršāda ir glabājusies ķoniņu baznīcā. Vēršāda bijusi ietīta mīkstā drēbē un otrā vēršādā, to nesa trīs vīri. Pēteris Lielais uzcēlis Ķoniņciemā savu statuju. Tas kauss, no kura dzēra Pēteris Lielais, ir uzglabājies vēl tagad.

* * *

Vecos laikos ķeizers esot braukājis apkārt pa mājām. Kad cilvēki būtu zinājuši, ka tas ir ķeizers, tad citi viņu būtu sagaidījuši ar godu, bet viņš braucis tā, ka neviens viņu nepazīst. Viņš nav braucis goda ratos, bet tādos vienkāršos darba ratos. Citi bijuši sadusmojušies uz ķeizeru, tāpēc ka viņš nebija darījis pēc viņu prāta.

Vienreiz ķeizers jājis gar tagadējo Ķoniņa ciemu. Pie viena tilta bijuši paslēpušies slepkavas un gribējuši viņu nokaut. Ķeizeram viens ir paziņojis, lai viņš bēgot. Ķeizers apģērbis vienu vecīti savās drēbēs un pats apģērbis vienkāršas drēbes. Slepkavas laikam pamanījuši, ka tas nav īstais ķeizers, un tāpēc atstājuši vecīti dzīvu, bet ķeizers iebēdzis vienā būdiņā, un būdinieks viņu paslēpis. Ķeizers laimīgi izglābies. Tai vietā, kur vecītis jājis, ķeizers licis uzcelt pieminekli - zirgu ar visu jājēju, turpat apkārt ķeizers licis uzcelt ciemu un nosaucis to par Ķoniņciemu. Ķoniņciema iedzīvotājiem norakstījis privilēģijas grāmatu, ka viņiem nav jāpilda nekādas klaušas un nav jāmaksā nodevas.