Lazdonas draudzes luterticīgo kapsētas tuvumā, uz ziemeļa rītiem, tā sauktajā dziļajā ielejā atrodas akmins ar plaukstas izskata iedobumu, ko sauc par Velna pēdu.

Reiz Valns sagudrojs sev dziļā ielejā taisit baznīcu. Ij sācs jau dūšīgi strādāt. Ness, svieds akmeņus, ka kloudzējs vien. Izdzirduši tuivinie saimenieki -au Dieviņ! - bārdas vien sakuistejušas - sanākuši ielejā. "Ko taisiškot?" prosot Vainām. "Baeznicu!" šis atbildot. - "Kādu Vainām baeznicu? Un tad vāl uz mušu zemes! Nav brīv!" saklieguši saimenieki. Valns sazaskaities - cirts ar ploustu par akmeni un dāvās kolnā oušk, smilts vien nosagriezušās. Pakaolnā skriedams, izspers līlu grāvi. Kolnā, kuirā Valns uizskrējs, dažreiz cilvāks tiekot apmānīts.

* * *

Netālu no Patkula muižas (Lazdonas draudzē) īvanu saimnieka robežās ir liels akmens, saukts par Leišu kārkla akmeni. Agrāk dievainēs pie šā akmeņa esot ziedots gariņiem. Bet par to ticis paziņots kungam, kas tad to stingri noliedzis. Kara laikos zem šā akmeņa esot aprakta nauda, ko tur reizēm Velns liekot kaltēt.

Reiz kādi gani ganījuši lopus netālu no akmeņa. Te ap pusdienas laiku pienācis melns kungs un solījis ganiem dot visu mucu zelta naudas, ja gani šim atdošot brangāko vērsi. Gani bijuši ar mieru. Beigas parastas: maiņa izjukusi un "naudas muca atkal pavēlusies zem akmeņa".