Senos, vecos laikos krievu ķeizars Pēteris esot saķildojies ar Vidzemes lielkungiem un uz viņiem teicis: "Baltijā tikai atstāšu ūdeni, zemi un akmeņus!"

Bet pirmo reizi, kad atnācis te karot, nekā nepanācis; otrreiz nākdams, teicis: "Tālu nemeklēšu, bet tuvu arī netaupīšu!" - bet arī vēl nepārspējis; trešo reizi nākdams, viņš teicis: "Lai gans gana ceļmalā, lai arājs ar tīrumā, neviena neaiztikšu, bet, ja Dievs man palīdz, tad no šā vidus ņemšu sev sievu!"

Tai reizē karaspēks nonācis arī pie Lielvārdes pils. Tā bijusi stipri apcietināta ar vaļņiem un grāvi, un viņa karaspēks velti uzbrucis. Bet tad vienā naktī krievi sanesuši ar cepurēm un mēteļu stūriem vien tā nosaukto Apaļo kalniņu un tad gaismiņā no šā kalniņa sākuši ar lielgabaliem apšaudīt pili, tas līdzējis: tūliņ mūri iegāzušies un vācietes izplestām rokām saskrējušas Daugavā. Šīs slīkones vēl tagad vecajos pils logos pa pusnaktīm matus ķemmējot.

Bet nu ķeizars Pēteris izlaidis ziņu, lai sanākot pie viņa tādas latviešu jaunekles, kam īpašas zīmes. Un vienai jauneklei, Katrīnai, bijuši auskari, to viņš tad izvēlējies par laulātu draudzeni. Šī jaunekle toreiz esot dzīvojusi Mazos Staldatos, bet, kad ķeizars to izraudzījies par savēju, tad viņai Ogrē, iepretim Lieliem Staldatiem, bijusi ietaisīta mazgātuve. No šīs mazgātuves vēl nesen atpakaļ varējuši baļķus pazīt. Dažu gadu vēlāk reiz Katrīna no Pēterburgas esot rakstījusi saviem radiem uz Lielvārdi, lai tie nākot šurp pie viņas uz Pēterburgu, bet tie bijuši apmiruši jau. Tikai viena radiniece bijusi dzīva, un tā tad nogājusi ar atsūtīto rakstu pie mācītāja, lai izlasot, kas tur iekšā! Bet mācītājs drusku paskatījies iekšā un iemetis krāsnī.