Versti no Podzēnmuižas uz dienvidiem atrodas liels purvs, kura vidū ir liels ūdens krājums, ko sauc par dzelvi. Purvā aug arī ogas, un tur iet ogotāji. Kad ogotāji grib sasaukties, tad balsis pazūd un nevar dzirdēt pat desmit soļu attālumā.

Reiz purva vidū bijis mazs avots. Netālu no avota dzīvojis viens vecs vīrs, kas aizvien gājis uz avotu pēc ūdens. Ūdens, kas iztecējis no avota, aiztecējis pa mazu grāvīti uz vienu upi. Avots palicis arvien lielāks. Zeme ap avotu jau šur tur sākusi iedrupt. Reiz ap pusnakti vecais vīrs atkal gājis pēc ūdens un jau pa gabalu dzirdējis kaut ko ļoti šņācam, bet viņš tomēr nebaidījies un gājis tik tālāk. Drīz viņš nonācis pie avota - un tavu brīnumu - no avota vairs nav bijis ne vēsts. Mēness gaismā viņš ieraudzījis briesmīgi dziļu, ne visai lielu caurumu, kas arvien kļuvis lielāks. Viņš jau jutis, ka zeme zem viņa kājām līgojas, un saucis pēc palīgiem, bet viņa balss turpat uz vietas apklususi. Vīrs kliedzis cik spēdams, bet neviens nav nācis, jo viņa saucienus neviens nav dzirdējis. Beigās arī viņš pats savu balsi nav sadzirdējis, tā it kā kaut kur pazudusi. Viņš jutis, ka viņš grimst arvien dziļāk un ka izglābties vairs nebūs iespējams. Vecais bijis arī burvis un, redzēdams, ka viņam būs jāmirst, vēlējis, lai visas balsis, kas šai purvā sauc pēc glābiņa, tiktu noklusētas un tās neviens 10 soļu attālumā nedzirdētu. Tā tas ir arī vēl tagad. Un ūdens āliņģis ir pārvērties par dzelvi, kas ir ļoti dziļa. Dzelvei tuvu nevar pieiet, jo apkārt zeme tūlīt iegrimst. Arī tagad vecie ļaudis vēl saka, ka katru nakti pie dzelves notiekot cīņa starp dzelvi un burvi.