Vēl tajos senajos laikos, kad Latvijas novadi nepazina vācu krustnešu karapulkus un dzīvoja brīvu un laimīgu dzīvi, Griezes novadā Rumzu kalnā esot bijusi lepna pils. Pilī dzīvojusi brīnumdaiļa un lepna valdniece, un pie viņas precībās braukuši bajāri gan no tuvienes, gan tālienes, taču viņa tiem visiem atradusi kādu vainu, un preciniekiem, kaunā kritušiem, vajadzējis griezties atpakaļ, no kurienes nākuši. Tajā laikā apkārtnē uzklīdis kāds nabaga puisis, kas bijis varens dziedātājs. Kādu dien' viņš sadomājis izmēģināt laimi pie izvēlīgās valdnieces. Saulītei rietot, viņš nostājies pie pils vaļņa un uzsācis savu mīļāko dziesmu. Valdniecei dziesma ļoti iepatikusies, un viņa dziedātāju uzaicinājusi palikt pilī. Taču tas ļoti nepaticis valdnieces sulaiņiem, un viņi pamanījušies iestāstīt valdniecei, ka tāds plikadīda pilī esot tīrais kauns un negods. Tomēr valdniece nav ļāvusi puisi aizdzīt. Tad sulaiņi norunājuši puisi nogalēt, bet tai naktī, kad viņi gribējuši izpildīt savu ļauno nodomu, briesmīga vētra aizrāvusi pili pa gaisu gaisiem. Otrā rītā puisis pamodies Rumzu kalnā viens pats, bet vakarējās pils vietā burbuļojis tikai sīks strautiņš.