Senajos laikos bijis paradums jaunceļamās baznīcas mūrī iemūrēt kādu bērnu, kas glabātu baznīcas atslēgas. Tādēļ arī, ceļot Smiltenes baznīcu, saukuši apkārtnes bērnus, lai izvēlētos, kuru ziedot dievnamam. Jautājuši bērniem, kurš grib glabāt baznīcas atslēgas, bet bērni cits caur citu klieguši: "Es! Es!" Tad nolēmuši, lai Dievs pats izšķir, kurš bērns viņam labāk patīk. Bērniem likuši skriet ap baznīcu. Kurš pirmais apskries, tas dabūs atslēgas. Kā pirmā pieskrējusi maza meitenīte. Viņu tad arī iemūrējuši baznīcas mūrī. Pusnaktī, ejot gar baznīcas sētu, uz baznīcas trepēm gājēji redzot meitenīti stāvam baltā kleitiņā ar lielu atslēgu rokā.