Senajos laikos Daugavas krastā netālu no Kokneses dzīvojis jauns zvejnieks. Vakaros viņš bieži īries pāri upei uz pretējo krastu, kur uz augstas klints gaidījusi viņa līgava.

Jau pienācis rudens ar vējiem un lietiem, bet puisis pievakarēs arvien airējies pie savas iecerētās, kas jau iztālēm bijusi redzama uz stāvās klinšu radzes.

Reiz, kad jau norunājuši arī kāzu dienu, puisis pie savas saderētās aizkavējies ilgāk. Uznākusi spēja tumsa. Sacēlies negaiss. Kad laiva jau bijusi Daugavas vidū, pēkšņi brāzies pāri viesulis. Tas apgāzis laivu, un puisis nogrimis dzelmē.

Nelaimīgā līgava palikusi raudam augstajā krastā. Raudājusi dienām un naktīm, lūgdamās, lai Daugava atdod viņas mīļoto. Tā raudot, gluži sastingusi un pamazām pārvērtusies par akmens radzi, taču asaras nav rimušas ritēt.

Tāpēc ļaudis šo klinti iesaukuši par Staburadzi jeb Staburagu.