Tagad senās lepnās pils vietā ir tikai tumšs, drūms cietums, bet tā tas nav bijis senos laikos. Tur bijusi lepna pils ar vecu, bargu pilskungu. Pilī bijuši ļoti daudzi gari apakšzemes gaņģi, kuri domāti patvērumam briesmu brīžos. Viens tāds gaņģis pa zemes apakšu krustīm Ventas upei izbeidzies Ventas labā krasta mežā. Vēl tagad tur redzams milzīgs akmens virs cauruma, kur izbeidzas apakšzemes gaņģis. Par šo gaņģi un daiļo pilskunga meitu pastāv teika. Pilskunga meita esot bijusi ļoti daiļa, kādēļ nav trūkuši pielūdzēji, tikai viņa nav ne pie viena gājusi, jo viņai paticis kāds vienkāršs zvejnieka puisis. Vecais pilskungs nav gribējis ne dzirdēt no tam un vairākas reizes saucis: "Tad labāk Velnam tevi atdodu nekā zvejniekam!" Reiz viņiem strīdus esot iznācis pašā pusnaktī, un, tiklīdz pilskungs tā izsaucies, Velns klāt, sakampa meitu un pa apakšzemes gaņģi prom. Nonācis pie lielā akmens, kurš bija ierīkots ar mehānismu, laimīgi pacēlis akmeni un pats jau bijis ārā, kad piepeši mehānisms samaitājies, akmens aiz cirties, iecirzdams pilskunga meitai rokas. Aiz vidukļa Velns viņu vilcis, izmocījies gar akmeni, bet velti. Iedziedājies gailis, un viņam bija jāpazūd. Un, tā kā veco pilskungu no lielām izbailēm ķēra sirdstrieka, viņš nomira, tad neviens nezināja viņa meitas meklēt, kura badā un bailēs pie lielā akmens nomira. Vēl šodien pusnaktīs pie lielā akmens varot dzirdēt vaidus, reizēm varot arī saprast, kā pilskunga meita sauc sava mīļākā - zvejnieka dēla - vārdu, tikai to neviens no rīta vairs nevar atcerēties.