Vecos laikos Vec-Piebalgā bijusi stipra pils ar dziļu grāvi visapkārt. Bet tad uzbrukuši kara laiki. Ienaidnieki sanākuši kā mušas gar pili un gribējuši mūrus sašaut. Bet nekā: kura lode pret mūri atsitusies, tā atsprāgusi atpakaļ. Ilgi izmocījušies velti. Pils iedzīvotāji, to redzēdami, sākuši mēdīt ienaidniekus.

Te tai pašā naktī ienaidnieka kara vadonis sapņojis, ka vienā vietā - tur un tur - varot mūri sašaut. No rīta tūliņ mēģinājuši - un patiesi: tūliņ pirmā lode sadragājusi mūri. Tagad pils iedzīvotāji bailēs salēkuši ūdenī un gribējuši izpeldēt otrā malā, bet noslīkuši. Ienaidnieka kara vīri izvilkuši slīkoņus un no priekiem sanesuši ar cepurēm vien tik daudz smilšu miroņiem virsū, ka izcēlies kalns, ko vēl šodien par Griškas kalnu sauc (14 vērstis no pils). Tad ņēmušies pili gluži izpostīt. Tikai dārgās mantas slepenos pagrabos neatraduši, tās vēl šodien pūķis tur sargājot. Un lai Dievs pasargā, kas tur ko raudzītu meklēt, - tādam pūķis tūliņ apgriežot galvu riņķī.