Viņos laikos Dievs uzcītīgi līdis līdumus, aris, sējis un tomēr kā nevarējis, tā nevarējis pie naudas tikt. Velns turpretim gultu ievietojis ezerā, lai, tiklīdz ceļas, būtu ūdens pie rokas, kur nomazgāties. Un tā viņš, caurām dienām gulēdams, slinkojis, bet viņam laba muca naudas bijusi piekrājusies, jo viņš mācējis pa naktīm zagt un laupīt.

Beidzot Dievs nodomājis Velnu piemānīt un viņa naudas mucu aiznest. Viņš atvēlējis Velnam pār Alaukstas ezeru tiltu taisīt, ja šis apsolās pa vienu nakti līdz gaiļiem gatavs tikt. Tas Velnam bijis brīnum pa prātam, jo viņš vienreiz jau agrāk bija runājis Dievam, vai nevarētu vēlēt par Alaukstu tiltu celt. Bet Dievs toreiz neatvēlējis, tādēļ ka Velns ieminējies: deviņi pa šo tiltu pāriešot, desmitais katrreiz slīkšot. Tas Dievam nepaticis un tā neļāvis tai reizei. Bet tagad - tādi brīnumi! Dievs pats skubināt skubinājis tiltu celt! To Velns gandrīz nevarējis nemaz saprast, bet Dievs gan sapratis: viņš gribējis par to laiku, kamēr Velns ar tiltu mocās, naudas mucu aizdabūt un tomēr tilta darbus nelaikā izjaukt.

Bet māci nu Velnu! Tas arī nebijis muļķis: vakarā, pie darba stādamies, neatstājis vis naudas mucu vēja vaļā, bet izvēlis to no ezera un uzbēris vienu cepuri zemes virsū, lai neviens nepaņemtu.

Ko nu? Dievam izjucis nodoms. Bet viņš tomēr apķēris, kas darāms. Viņš uzaudzinājis ātri, ātri Velna bērumam, naudas mucas kalniņam, zāli un kokus un steidzies gaiļa celt. Velns patlaban strādājis vienos sviedros: divi klēpji akmeņu jau bija iebēris ezerā - kā nesis trešo, jau gailis aizdziedājies. Nu skrējis lieliski. Bet, pārlieku steidzoties, tupele nomukusi un klēpis izbiris uz sausuma. Neko darīt - lai nu ar tiltu kā ar tiltu - steidzies to pašu naudu vēl saglābt. Tomēr, skaties, kur gribi, naudas mucas arī vairs nav. Gan skrējis trīs reizes ap ezeru riņķī, bet nav un nav; vienu vietu gan skaidri atminējis, bet tur zāle un koki uzauguši - nevar būt; labāk nemaz nemeklējis. Un tā tad arī palicis.

Piezīme. Šis naudas kalniņš vēl šodien esot redzams pie Vecpiebalgas Roznēnu robežām, ziemeļos no Alauksta ezera. Velna gulta atrodoties 200 soļu no naudas kalniņa uz rītiem un pašā ezerā 10 soļu no malas. Dēvētā gulta ir 7 pēdu garš, 4 pēdu plats akmenis. Tūliņ no šīs Velna gultas (no akmeņa) līdz pus Alaukstam (1 versti garumā) stiepjas šaurs akmeņu braslis (akmeņu rinda), pa kuru var dikti tālu ieiet kājām Alaukstā. Šis braslis esot tas nepabeigtais Velna tilts. Un Roznēnu - Ragažu robežās esot tas izbirušais akmeņu klēpis, jo 3 pēdas dziļumā te vēl šodien atronot akmeni pie akmeņa.