Tas bijis pirms daudziem gadsimtiem, kad svešas tautas karavīri apspieda līvus. Tautas lielā daļa, ilgu laiku cīnījusies pret pārspēku, padevusies. Tikai viens mazs pulciņš sava dūšīgā virsaiša vadībā nepadevies, bet cīnīdamies atkāpies caur tagadējo Kurzemi uz ziemeļiem, cerēdams turienes milzīgajos mežos un bezdibeņu purvos paslēpties no uzbrucējiem. Soli pa solim viņiem sekojuši svešie karavīri. Līvi, līdz jūrai aizdzīti, nezinājuši, ko darīt, jo nebija laivu, ar kurām pāri celties. Te Velns, piestājies virsaitim, piedāvāja palīdzību, tikai viņam jāapsola tam sava dvēsele. Virsaitis apsolījis. Velns teicies nākamajā naktī uzbūvēt tiltu pāri jūrai. Runāts, darīts. Naktī Velns naigi ķēries pie darba. Jau viņš divas smagas smilšu nastas ienesis jūrā, te uz reizi, kamēr Nelabais pašlaik pūzdams elsdams trešo klēpi stiepis, iedziedājies gailis. Tā kā Velna vara pastāv tikai naktī līdz pirmajiem gaiļiem, tad nasta izkritusi tai pašā acumirklī. No Velnam izkritušā smilšu klēpja pacēlies kalns, kuru vēl tagad redz pie Mazirbes. No abām pirmajām nastām radies jūrniekiem tik bīstamais Kolkasrags. Ja Velns vēl trešo klēpi būtu spējis iesviest jūrā, tad būtu radies dambis līdz Sāmu salai. Kas Kolkasragam garām braucis un, šo teiku izlasījis, vēl netic, ka šis rags ir Velna darbs, lai apskata Stiebra gravas Dundagā. Tad viņš redzēs, ka Velns savas trīs smilšu nastas tur grābis.