Embūtes pilskalns cēlies no nogrimušas pils. Tagad šis kalns ir apaudzis ar lieliem kokiem. Kalna virsotnē atrodamas ar zāli apaugušas lejiņas, kur kādreiz bijuši pils skursteņi un torņi. Ja senā bijušā skursteņa vietā iesviežot akmentiņu, lejā ļoti dziļi dzirdama skaņa dimdoņa. Šai skursteņa caurumā kādreiz esot ielaista pīle, un šī pīle esot izpeldējusi klātesošajā upīte. Šo upi sauca par Embūtes pilskalna upi.

Kad šī pils nogrimusi, pilī atradusies viena meita, kas ļoti raudājusi. Viņas asaras pa renīti vēl tagad tekot laukā.

* * *

Embūtes pilskalna virsotnē atrodas neliels iedobums. Tajā vietā esot nogrimusi ķēniņa pils. Laiku pa laikam iedobumā izveidojas kāpnes, pa kurām varot nokāpt ķēniņa pilī. Ja kādam izdodas eju ieraudzīt un pilī nokļūt, tad līdz rītausmai jābūt atpakaļ. Bet ķēniņa meita esot tik daiļa un viņai esot tāda vara, ka ļoti retam izdodoties atgriezties virszemē.

* * *

Embūtes vecā pilskalnā pastāvīgi redzēts spokojam. Kalpi, garām ejot, redzējuši uz kalna kādu baidekli - vai klibu kazu, vai pūci ar vienu spārnu, vai suni bez astes.

Kādā reizē trīs gani nosprieduši pa skursteni nolaisties pilī, jo skursteņa gals vēl bijis no zemes ārā. Bet nebijis neviens ar mieru pirmais līst. Pēc izlozes pirmais apsējis striķi ap vidu un laidies iekšā, bet ar tādu norunu: ja šņoru sakustinās, tad jāvelk ārā. Pēc brīža šņoru sakustina, un nu tie divi velk ārā to pirmo. Abi divi prasa, ko viņš esot tur redzējis, bet viņš atbildējis, lai lienot paši, tad redzēšot. Tad līdis otrs. To izvelkot, trešais prasījis: "Ko tu tur redzēji?" - "Ielaidies, tad redzēsi," atbildējis otrais. Trešais laižoties dūšīgi sacījis: "Kad es iznākšu, tad es visiem izstāstīšu, ko es redzēju."

Nolaiduši. Pagājis ilgs laiks, bet šņoru neviens neesot raustījis. Uz kustināšanu nesagaidījuši, viņi vilkuši pēc liela laika striķi laukā. Liels bijis viņu pārsteigums, kad zēna vietā viņi ieraudzījuši apdegušu malkas pagali.