Tas noticis senim senajos laikos, kad dievs jau radījis visu pārējo pasauli un patlaban stājies pie mūsu zemītes radīšanas. Tikko viņš sācis strādāt gar Daugavas malu, taisīdams un līdzinādams Lātavas zemi, kad netālu no Preiļiem šim pienāk velns un prasa:

— Klau, radītāj, ko tu viens te pūlies! Ņem mani palīgā!

Dievs atspiedies uz lāpstas, pakasījis bārdu un pieņēmis arī. Lai sākot zemes taisīšanu no viņa gala, no Krievzemes robežām. (Krievzeme jau bijusi gatava.) Un piekodina, lai krietni strādājot, zemi gludi nolīdzinot.

Labi! Dievs paliek darbodamies pie Barkavas, bet velns nosvīdis raujas pa Ludzas apriņķi, tiek jau cauri Bukmuižai, Andrupienei un uz Dagdas robežām atkal satiekas ar dievu. Lai pieņemot darbu. Dievs pakāpies debesu lievenī, apraudzījis velna veikumu un izmisumā saķēris galvu.

Ak vai! Puse Latgales vienos kalnos un ezeros! Un pa starpām purvi. Dievs negribējis tādu darbu pieņemt un sacījis, lai velns nolīdzinot visu tikpat līdzenu, kāds esot dieva darinājums gar Daugavas malu. Velns pavīpsnājis un teicis:

— Paklau, dievs, apdomā labi. Ja mans darbs paliks nepārlabots, tad no tā mums abiem būs tikai labums.

— Kāds labums no tāda nedarba? — dievs piktojies. Bet velns paskaidrojis:

— Pa tavas zemes līdzenajiem ceļiem ļaudis braukās snauzdami. Ne tev, ne man no tā nekāda labuma nebūs. Turpretim pa maniem ceļiem neviens nevarēs vienaldzīgu prātu braukt. Viens, lejā laizdamies, piesauks tevi: «Vai, dieviņ, kā te izbraukuši!» Cits, kalnā kāpdams, atminēsies mani: «Lai viņu velns, tādu kalnu!» Tāpēc labāk būs, ja atstāsim manu darbu tādu, kāds tas padevies.

Dievs brīdi domājis un atzinis velna darbu par derīgu.