Senajos laikos tagadējo Kangaru kalnu un apkārtējo purvu nav bijis. Tajā vietā viļņojis liels ezers. Braucot uz Rīgu vai no Rīgas, ļaudīm bijis jāceļas pāri ezeram laivās. Un, kurš ceļinieku pulks cēlies pāri, tam bijis jāziedo ezeram viens cilvēks. Ja to nedarījuši, ezers allaž kļuvis bargs un apracis viļņos visus braucējus.

Tajos laikos Kangaru ezera tuvumā dzīvojis Milzis. Viņa gultas vieta vēl tagad esot redzama uz Kangaru kalnu strēķa. Reiz Milzis aizgājis pie ezera noskatīties, kā ļaudis cēlušies pāri. Un sagadījies tā, ka tieši tajā reizē ezers neesot dabūjis parasto ziedu, tāpēc kļuvis bargi bangains un aprijis laivas ar visiem braucējiem. Milzis par šādu ezera negantība ļoti sadusmojies un sacījis, ka darīšot tai galu.

Ļaudis neticīgi kratījuši galvas, sak, ko tādam dzelmenim padarīsi! Bet Milzis teicis:

— Kas šis par dzelmeni! Sekla pančka. Nelaime tā, ka jūs esat pārāk sīka auguma. Es katru rītu brienu pāri.

Tas bijis tiesa. Ik rītu, uzlicis putras katlu uz uguns, Milzis gājis pāri ezeram uz Rīgu pēc sāls, ko putrai piebērt.

— Gādājiet tikai prāvāku maisu, — viņš teicis. — Uzbēršu jums pāri ezeram sausu ceļu.

Tā arī noticis. Novada audējas noaudušas jūdzi garu audeklu, šuvējas pašuvušas milzu maisu — ber kaut visu muižas malumu iekšā! Milzis pārmetis maisu pār plecu un aizgājis.

Jau nākamajā rītā, pēc sāls iedams, ņēmis lielo maisu līdzi. Atceļā pagriezies gar jūrmalu, iebēris maisā vairākas kāpas smilšu un gājis mājās. Brizdams pāri ezeram, pašķiebis maisa vaļējo galu uz leju, aizšūto paturēdams plecos. Kamēr pārbridis, smiltis no maisa izbirušas. Pēc nedēļas ceļš bijis gatavs. Pār ezeru uzaugusi kalnu grēda. Kur smilšu nobiris pavairāk, tur kalni bijuši augstāki, kur pamazāk, tur — zemāki.

Ļaudis Milža bērumu nosaukuši par Kangaru kalniem.