Dažus kilometrus no Budbergas, pa Mēmeles upi uz augšu braucot, var sasniegt nelielu salu, kura dažās vietās ir trīs līdz pieci metri virs upes līmeņa. Uz salas aug lieli vītoli, kuru nav uz citām salām Mēmelē. Salu jau no neminamiem laikiem sauc par Deviņzares jeb Lieldeviņzares salu. Nosaukums radies tāpēc, ka tajā vietā, kur atrodas Deviņzares sala, Mēmeles upē ietecējušas deviņas sīkas upītes. Jādomā, ka šo upīšu sanesumu iespaidā radusies šī sala. Daudzas no sīkajām upītēm vēl tagad tek uz Mēmeli. Tās ir kļuvušas vēl sīkākas, bet viņu stāvie krasti un dziļā gultne liecina, ka tās ir bijušas cienīgas saukties par upītēm, lai gan tagad tās vairāk atgādina strautus.

Tomēr teika stāsta arī savādāku Deviņzares izcelšanās vēsturi. Mēmeles upē, kur tagad ir Deviņzares sala, agrāk ir bijis bezdibens (šis saucamais bezdibens ir atrodams arī vēl tagad, bet tikai dažus metrus uz leju no salas). Tā ir dziļa apaļa dobe, kas jau pašā malā sākas ar strauju kritienu un kā dziļums sniedzas pāri cilvēka augumam. Pašā dobes vidū dibenu nevar aizsniegt. Stāsta, ka šinī bezdibenī dzīvojusi Vārava ar savām deviņām meitām. Reiz leišu prinča Mindauga dēli šīs meitas nolaupījuši un aizveduši uz deviņām debess pusēm. Tur nu jaunās nāras dzīvojušas un gauži raudājušas pēc savas vēsās mītnes Mēmeles dzelmē. No katras nāras asarām izcēlusies maza upīte, kas, tecēdama uz Mēmeli, aiznesusi sev līdzi smiltis un sīkus akmentiņus; tie piepildījuši bezdibeni. Tā ar laiku radusies sala.