Lielrendas pagastā pie Abavas atrodas tā sauktie Māras kambari - dziļa ala ar vairāk nodalījumiem. Kāda veca, sirma Lielrendas pagasta iedzīvotāja pastāstīja šo teiku, kā viņi dabūjuši savu tagadējo nosaukumu.

Senos laikos šinī alā esot dzīvojusi kāda vientule. Viņai bijis pašai savs ganāms pulks. Ļaudis baidījušies viņai tuvoties, jo esot turējuši par burvi. Naktīs iedzīvotāji esot dzirdējuši tur arvienu tādu rūkoņu un šņākoņu. Tad tur esot sapulcējušies visi burvji, jodi un raganas un sarīkojuši dzīres. Viņi visi tur tik ilgi līksmojušies, kamēr dziedājis pirmais gailis. No rīta atkal vientule ganījusi savus lopus un strādājusi kādu rokdarbu. Tā kādu nakti pārsteidzis visus šos dzīrniekus liels pērkona negaiss. Viesi steigušies projām, bet vientule paslēpusies savā alā. Pērkonis arī nospēris visus viņas lopus. No tā laika vientule vairs nav rādījusies pasaulei, bet tikai Māras rītos, priekš saules lēkta esot Abavas malā, pie šiem kambariem bijusi dzirdama velēšanās. Ļaudis stāsta, ka šai vientulei esot vārds bijis Māra, un pēc šī pērkona negaisa viņa tikai savā vārdadienas rītā nākot mazgāt veļu. Pat tagad vēl daži iedzīvotāji apgalvo, ka klusā un jaukā Māras dienas rītā esot dzirdama velēšanās pie Māras kambariem.