Māriņkalnā pie Alūksnes ir milzīgs akmens. Uz tā reizē var dejot pieci dejotāju pāri. Kalna apkaimē spīgo pieci nelieli ezeri. Gan akmens, gan ezeri te radušies senajos laikos. Toreiz kāds dzirnavnieks sadomājis celt uz Melnupes dzirnavas. Ilgi klaušinājis meistarus, kas uzņemtos dambja būvi. Taču neviens neatradies.

Tad kādu nakti pie dzirnavnieka atnācis velns un sacījis, ka par labu samaksu viņš varot uzcelt aizsprostu pār Melnupi vienā naktī.

Dzirnavnieks ilgi braucījis bārdu, jo samaksa par tādu darbu zināma: jāpārdod velnam dvēsele. Bet ko tu darīsi, ja nagi niez pēc lielas peļņas! Nekas cits neatlicis kā salīgt ar velnu.

Velns naktī sameklējis purvos milzīgu akmeni, lai aizdambētu upi vienā rāvienā, un nesis to uz nozīmēto vietu. Ceļš tomēr bijis tāls, apkārt visam Alūksnes ezeram, Māriņkalnā, kur velns nolicis nešļavu, lai uz brīdi atšautu elpu, viņu pārsteidzis gaiļa dziedājums.

Tā velns akmeni tur pametis un lieliem lēcieniem bēdzis projām. Un apkārtējie pieci ezeri radušies no velna pēdu nospiedumiem.