Reiz Velna māte gribējusi taisīt tiltu no Kolkasraga līdz Roņu salai. Tiltu viņa gribējusi taisīt no smiltīm. Smiltis tilta taisīšanai viņa ir ņēmusi no Ziliemkalniem. Tai vietā, kur Velna māte smiltis ņēmusi, palikusi liela bedre. No tā laika šo bedri sauc par Velna alu. Divus milzeņa klēpjus viņa ir paspējusi aiznest un iebērt jūrā. Tikko trešo klēpi paņēmusi un sākusi nest, te uz reizi gailis dziedājis, un smiltis Velna mātei izšļukušas no rokām. No šīm smiltīm tad ir cēlies kalns, ko sauc par Mustamacauku.