Sensenos laikos Šlīteres Ziloskalnos dzīvojis jūras laupītājs Dāvids. Viņš ar saviem kuģiem braucis pa jūru, laupījis. Kādreiz jūrā sacēlusies vētra. Mētātu pa jūru, vētra piedzinusi Dāvidu pie kādas saliņas. Pārgurušie cilvēki izgājuši krastā. Salā valdījis virsaitis Runō, kā vārdā sala saukusies. Runō bijusi skaista meita Līze. Runō bijis nelaimīgs, ka Dāvids uzkūlies. Lai nodibinātu draudzīgas attiecības, izrīkojis dzīres. Dzīrēs negribējis rādīt Līzi. Dāvids izgājis un dārzā ieraudzījis Līzi. Dāvidam patikusi Līze un Līzei Dāvids. Vakarā viņi atkal satikušies dārzā un norunājuši, ka Līze brauks Dāvidam līdzi uz pili. To noklausījies, Runō uzticības vīrs pastāsta virsaitim. Runō uztraucies, grib atrunāt Līzi, bet tā pasaka, ka mīl Dāvidu. Runō sasaucis sapulci. Padomnieki iesaka uzlikt Dāvidam kādu darbu, ko viņš nevarētu veikt. Nolemj, ka Dāvidam jāuzceļ tilts pāri jūrai, lai uz Runō salu var tikt sausām kājām. Dāvids izgājis dārzā sadusmojies. Paņemt Līzi ar varu Dāvids negribējis. Dusmās cirtis cepuri pie zemes un teicis: "Velns lai parauj!" Pienācis Velns un prasījis, ko var palīdzēt. Dāvids izstāstījis, ka viņam tāda lieta. Velns apsolījis nākt palīgā. Tilts jāuzceļ vienā naktī, līdz gaiļiem. Dāvids to pastāsta Līzei. Līze apsola savā istabā dedzināt gaismu, lai redz virzienu, kādā celt tiltu. Sarunu dzirdējusi aukle un atstāstījusi Runō. Ieslodzījuši Līzi pagrabā, lai tas tilts iznāktu šķībs. Velns ar cepuri no Šlīteres gravām nesis zemes, tāpēc te ir tik nelīdzens. Velns strādājis ar tādu noteikumu: ja uztaisīs tiltu, tad Dāvids ar dvēseli piederēs viņam. Aukle nelaiž Līzi laukā. Līze pieskrējusi pie loga un iekliegusies: "Ai, Dieviņ, nāc palīgā!" Velns paķēra Dāvidu un aizrāva uz elli. Tā zemes tilts uz Runō salu palicis šķībs un nepabeigts.