Pie Saldus ir pilskalns ar caurumu galā. Un pie kalna netālu bijuse muiža, kur kalpu sievām jāiet cirpt aitas. Bijis tāds paradums, ka to, kura mazāk nocirpuse, ņēmuši zobot. Reiz gar kalnu gājuse kāda sieva un raudājuse, ka neesot asas dzirkles, citas viņu izzobošot. Te pie kalna radusēs jauna meita un iedevusi sievai dzirkles, teikdama, kad nākot atpakaļ, lai dzirkles noliekot uz celma. Sieva izvinnējuse visas citas sievas, un kungs viņu uzslavējis. Nākdama atpakaļ, viņa nolikuse dzirkles uz celma.