Kādu versti no tās vietas, kur robežu upe Vadaksts ietek Ventā, atronas Rumzu kalns. Pret dienvidu austrumiem šis kalns lēzeni nobeidzas pie Griežu purva.

Reiz viens puisis Rumzu kalnā pa Vasaras svētkiem ganījis zirgus un gaiši sadzirdējis, ka tuvējā Griežu baznīcā ļaudis dziedājuši. Viņš atšķīris ari savu dziesmu grāmatu un dziedājis baznīcas ļaudīm līdzi. Dziedājis, dziedājis - uz reizi piegadījusies daiļa jaunava baltās drēbēs, dzelteniem matiem, sacīdama: "Ko es tev lūgšu, labo puisīti, - redzi: man tikai ik pa simtu gadiem vienreiz zemes virsū brīv parādīties, un te priekš vairāk simtu gadiem bija stalta pils šinī kalnā, bet tā nogrima un mēs apakšā nevarēsim nekad sauli ieraudzīt, ja tu neapžēlosies par mums. Uzšķir savā grāmatā dziesmu "Ak, Jeruzaleme, modies!" un ej dziedādams trīsreiz kalnam apkārt, tad nogrimusī pils pacelsies."

Labi - puisis mierā. Uzšķīris to dziesmu un gājis dziedādams ap kalnu. Apgājis vienreiz - jau dzirdējis apakšā briesmīgu troksni; apgājis otrreiz - nu norībējis briesmīgs sprādziens tik stipri, ka puisis vairs nejaudājis noturēties kājās - pakritis. Saņēmis vēl spēkus, cēlies augšā un gājis trešo reizi. Pagājis tādu gabalu, bet, par nelaimi, drusku paskatījies atpakaļ, un tā acumirklī pils, kas jau gandrīz pa pusei bij izlīdusi no zemes, tā kā torņus un skursteņus dabūjis redzēt, slīkusi atpakaļ un nogrimusi daudz, daudz dziļāk nekā priekšlaik.