Daugavā iepretim Jersikai ir vairāk nekā asi augsts akmens. To sauc par Sīmaņa akmeni. Teika stāsta, ka senajos laikos uz šā akmens ik pavasari sēdējis ciema puisis Sīmanis. Gaidījis plostus nākam. Tiklīdz parādījies pirmais plosts, Sīmanis to apturējis un vaicājis:

Sābri mīļie! Sakiet, lūdzami, — vai neesat tur augšgaliešos satikuši manu kaimiņu Sūrumu Teni?

Neesam vis, — plostnieki atbildējuši. Bet valodīgākais no vīriem piebildis:

— Mums pašiem sava sūruma diezgan, ko vēl citu meklēsim!

Tavu brīnumu, — Sīmanis pukojies. — Nu jau trešā vasara, kopš Tenis aizklīda uz tālajiem mežu novadiem zemnieka vaļu raudzīt. Un svēti nosolījās laist ar plostiem ziņu, tiklīdz būšot atradis.

Veltīga cerība! — valodīgais plostnieks pavīpsnājis: — Zemnieka vaļu kungi ieslēguši vistumšākajās cietumu velvēs.

Un laidis plostu tālāk pa straumi. Bet Sīmanis nemitējies sēdēt uz lielā akmens, apturēt plostus un taujāt par Teni. Jo Teņa jaunākā meita, zilace Cilda, bijusi Sīmaņa saderētā. Un Sīmanis taujājis tovasar, taujājis citvasar, taujājis gadu pēc gada.

Puisim jau mati deniņos sākuši sirmot, placis arī spēks kaulos. Un kādā palu pavasarī vairs nespējis noturēt plostu pie akmens. Paslīdējusi kāja, iekritis atvarā un noslīcis.

Kopš tā laika akmens nes viņa vārdu.