Priekš kādiem četrdesmit gadiem par šo pilskalnu stāstīta šāda teika.

Minētā pilskalna vietā esot apgrimusi kāda pils ar visām ēkām. Daži esot pat redzējuši nākam dūmus iz tiem caurumiem, kuri kalna galā izskatījušies it kā skursteņa caurumi. Turpat dzīvojis kādās mājās gauži drošs puisis. Tas teicis, lai viņu piesienot virves galā un lai ielaižot pa tā dēvēto skursteņa caurumu iekšā, viņš gribot apskatīties, kas tur iekšā būs atrodams; bet, kad viņš virvi kustināšot, tad lai tūliņ velkot ārā. Kā runāts, tā darīts - piesējuši puisi virves galā un ielaiduši pa caurumu dibinā. Pēc kāda brīža tiek kustināta virve. Nu tiek vilkts un izvelk puisi, kurš iz cauruma iznes līdz divus sudraba lukturus, upura maku, sudraba biķeri un sudraba šķīvīti. Bet puisis vēl nav mierīgs - grib, lai to vēl otrreiz nolaiž dibina. Nolaiž. Bet nu gaida un gaida apnikuši, bet virve tomēr netiek kustināta. Taču beidzot virve pakustas, un nu velk, ko velk, bet velkamais ir gauži smags. Taču beidzot izvelk, un virves galā nav vis vairs puisis, bet ozola bluķis.

Tos divi sudraba lukturus, biķeri, upuri un šķīvīti nonesusi uz baznīcu un tur nolikuši piemērīgā vietā. Veci ļaudis stāsta, ka vēl priekš četrdesmit gadiem Strazdes baznīcā bijuši tie paši iznestie baznīcas rīki.