Priekš daudz, daudz gadiem tur, kur tagad ir kalns, atradās skaista sudraba pils. Pilī valdīja varens un bargs valdnieks. Savus darbiniekus tas dzina no rīta līdz vakaram - cauru dienu, cauru nakti. Pils pārvaldnieks neieredzēja nabagus un vecus. Tie nedrīkstēja pils tuvumā rādīties. Tie tika mocīti un ar suņiem padzīti. Ļaudis lādēja pilskungu un nevarēja nolādēt. Agri kādā svētdienā pie pils vārtiem pieklauvēja kāds vecs vīriņš. Pie vārtiem gadījās pats pils kungs, kurš gāja uz riju raudzīt kūlējus. Tas uzprasīja vecītim, ko te meklējot. Vecītis lūdzis paēst un atļauju pilī atpūsties. Kungs uzkliedzis, lai taisoties prom - te neesot nabagu barotava. Palaidīšot vaļā suņus. Tad vecītis teicis: "Lai šī pils nogrimst uz visiem laiku laikiem ar visu savu kungu! Pils varēs pacelties tikai tad, kad nosauks tās vārdu." Pils tūlīt nogrima, bet tās vietā pacēlās kalns. Pils bija no sudraba, tāpēc kalns nosaukts par Sudrabkalnu.

Šī teika stāsta par kāda kalna izcelšanos, kurš atrodas Jēkabpils apriņķī Sēlpils pagastā pie Pormaļu mājām un saucas Sudrabkalns.