Ancē kādā pakalnā netālu no upes atrodas ļoti veca liepa, no kuras ir palikušas tikai atliekas. Liepu neviens nedrīkstot cirst, pat ne zariņu aiztikt: kas to darot, tam esot jāmirst.

Reiz vecos laikos Ancei uzbrukuši ienaidnieki. Ļaudis ļoti uztraukti saskrējuši pie liepas Dievu lūgt. Dievu pielūguši, viņi nolauzuši no liepas trīs mazus zariņus un iemetuši Stendes upē. Viņi norunājuši: ja zari peldēšot pret straumi, tad Dievs paklausīšot viņu lūgumu (un pasargāšot no ienaidnieka), ja peldēšot ar straumi, tad Dievs lūgumu nepaklausīšot. Zari patiesi peldējuši pret straumi.

Tai naktī ienaidnieki nākuši arvien tuvāk Ances muižai. Viņi saķēruši kādu vīru un piespieduši tam ceļu rādīt. Viņi gribējuši, lai visu karaspēku vedot taisni caur mežu uz muižu.

Tomēr vīrs bijis gudrs un piekrāpis ienaidniekus. Viņš ievedis tos tādos purvos, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ nav varējuši tikt, un pats izmucis. Karapulki, nezinādami, kur iet, gājuši uz Rindas pusi un beidzot sākuši savā starpā kauties. Viņi stāvējuši pa divi rindā, un tai vietā, kur asinis tecējušas un viņu pēdas mītas, radies mazs valks, ko ļaudis nosaukuši par Asinsvalku.

Vīrs, kurš rādījis ceļu, atgriezies Ances muižā. Karā bijuši arī citi ancenieki. Tagad visi sapulcējušies pie liepas un nosaukuši to par Svēto liepu. No tā laika visi cilvēki līdz šai dienai veco liepu sauc par Svēto liepu.

Liepu no tā laika neviens nedrīkstējis aiztikt, un to arī neviens nedarījis. Bet reiz kāds svešs, nezinādams, ka liepu nedrīkst aiztikt, nogriezis vienu zaru. Viņš nedabūjis vairs nekur pabraukt: rati apgāzušies, un pats krizdams pārlauzis sev abas kājas. Tā vīrs tur nomiris.

Reiz kāds piedzēries vīrs lielījies nocirst liepai zarus. Nocirtis liepai zarus, viņš negaidot turpat paklupis un nomiris.