Reiz kādā ciemā dzīvoja vecis ar veceni. Viņiem bija trīs dēli. Tie bija braši puiši un labi strādnieki. Bet vairāk par visu tiem patika iet medībās. Tikai, redz, kāda nelaime – medībās viņiem neveicās. Gadījās, ka augu dienu nostaigā pa mežu, bet vakariņām neko neatnes.

“Acīm redzami, musu mežos zvēti gājuši mazumā,” brāļi domāja, “vajadzētu laikam doties dziļāk mežā.”

Tā nu kādu dienu viņi visi trīs aizgāja uz mežu. Staigāja, lēkādami no ciņa uz cini, pa purviem un sūnām cits aiz cita lauzās un nepamīja, ka aizgājuši tālu no mājām un nomaldījušies no ceļa. Brāļi skatās – visapkārt mežs vien, nkeur nav ne celiņa, ne taciņas.

-       Iesim, brāļi, kur acis rāda! – sacīja vecākais brālis.

Un brāļi gāja tieši cauri mežam. Ilgi viņi gāja un gāja, un tā nu galu galā nonāca pie liela akmens. No šī akmens tālāk mežā veda taciņa, bet uz akmens uzrkastīts : “Šī taciņa aizved uz Bērtuļa valsti. Šajā valstī daudz gan zvēru, gan putnu, tikai medniekiem uz turieni jāiet pa vienam.”

-       Tā, brāļi, mums, liekas, paveicies! – sacīja vecākais brālis. – Iešu uz Bērtuļa valsti pirmais, izmēģināšu laimi. Jūs mani gaidiet šeit. Ja pēc trijām dienām nebūšu atpakaļ – nāciet man palīgā.

Jaunākie brāļi bija ar mieru. Viņi apsēdās zem egles un uzkūra ugunskuru, bet vecākias brālis pa šauru taciņu devās mežā. Viņš iet, bet visapkārt mežs kļūst arvien biezāks, arvien tumšāks. Piepeši uz taciņas izskrien milzīgs Lauva. Vecākais brālis paķēra savu stopu un nomērķēja, bet Lauva viņam saka :

-       Nešauj uz mani, medniek! Par to es tev atdošu savu jaunāko mazuli. Pienāks laiks, un viņš tev palīdzēs.

Uz takas iznāca mazs lauvēns. Mednieks izbrīnījās un sacīja :

-       Labi, es tevi nenogalināšu.

Mednieks gāja tālāk, bet lauvēns skrēja nopakaļ. Viņš nogāja mazu gabaliņu un skatās – uz takas iznāk liels Lācis. Mednieks nomērķēja, bet Lācis cilvēka balsī viņam saka :

-       Nešauj uz mani, cilvēk! Labāk paņem līdzi manu mazuli. Pienāks laiks, un viņš tev nelaimē palīdzēs.

Mednieks izbrīnījās un gāja tālāk, bet lācēns ar lauvēnu skrien viņam nopakaļ. Mazu gabaliņu nogājis, bet viņam uz takas nostājies liels Vilks. Tasa iež zobus, un acīs liesmo uguntiņas.

“Tā, šo nu gan šaušu nost,” mednieks domā.

Bet Vilks viņam lūdz :

-       Pažēlo mani, cilvēk! Labāk paņem līdzi manu mazuli. Pienāks laiks, un viņš tev nelaimē palīdzēs.

Vilks atdeva medniekam mazo vilcēnu. Mednieks iet tālāk, bet viņam nopakaļ skrien trīs zvērēni. Mednieks nomedīja dažādus putnus un vakarā apsēdās zem eglītes atpūsties. Viņš uzkurināja ugunskuru un sāka medījumu cept.

“Paēdīšu vakariņas,” viņš domā, “tad iešu atpakaļ pie brāļiem un aiznesīšu atlikušo medījumu.”

Pēkšņi koki sāka šņākt un locīt galotnes. Mežā pieņēmās svilpšana un dārdēšana. Mednieks skatās – starp kokiem cauri mežam laižas Ragana. Mati plīvo, brunči piepūšas, pati sēž piestā un ar slotu to dzen uz priekšu. Viņa atlaidās un notupās uz zemes netālu no ugunskura.

-       Pū, pū! – viņa saka. – Nezin kāpēc stipri ož pēc ceptas gaļas.

Mednieks nogrieza gabaliņu gaļas, sniedza viņai un sacīja :

-       Ņem, vecomāt, ēd!

-       Nē, puis! – Ragana atbild. – Man bail iet tev tuvāk. Vai redzi, kādi briesmīgi nezvēri tup tev blakus. Dod man trīs matiņus no savas galvas un no savu zvēru galvas, tad es pieiešu tev tuvāk.

Mednieks iesmējās, iedeva viņai šķipsniņu matu, bet Ragana paņēma un tiem uzpūta. Pēkšņi vecākais brālis pārvērtās par lielu, sveķainu celmu, bet zvēri par drusciņ mazākiem. Ragana tikai pasmējās vien, iekāpa piestā un aizlaidās atpakaļ.

Tā nu jaunākie brāļi sēž pie ugunskura un gaida vecāko. Paiet trīs dienas – vecākais brālis nenāk atpakaļ.

-       Jāiet viņam palīgā. Laikam ar viņu atgadījies kaut kas nelabs, - brāļi runā.

Tad nu vidējais brālis devās meklēt vecāko brāli. Un ar viņu notka tas pats, kas ar vecāko.

Pie akmeņa bija palicis viens pats jaunākais brālis. Trīs dienas viņš gaidīja vecākos brāļus. Pēc tam nevarēja nociesties un devās tos meklēt. Viņš iet pa taciņu, bet viņa priekšā koki noliec zarus un aizšķērso ceļu. Lapas viņam čukst :

-       Neej tālāk – būs nelaime!

-       Ne no kā es nebaidos, - atbild jaunākais brālis, - maniem brāļiem laikam patiešām atgadījusies nelaime. Kurš cits viņus glābs, ja tas nebūšu es?

Jaunākais brālis iet pa taciņu. Pa ceļam zvēri cits pēc cita atdod viņam savus mazuļus. Bet koki žēli šalko un zariņi žēlabaini čīkst :

-       Ej atpakaļ, medniek, tevi gaida nežēlīga nāve!

Mednieks smejas un iet tālāk. Viņš nonāk meža pļaviņā. Apsēžas un uzkur uguni. Skatās – turpat divi apdzisuši ugunskuri, bet visapkārt stāv sveķaini celmi.

“Vai tikai te nebūs sēdējuši mani brāļi?” mednieks domā.

Pēkšņi viņš dzird – brīkšķi, svilpieni, koki lokās, krūmi pie zemes kļaujas, piestā laižas Ragana, mati plīvo, brunči piepūšas, pati ar slotu pēdas aizmēž ciet. Ragana atlaižas uz pļaviņu un nometas zemē.

-       Labdien, puis!

-       Labdien, vecā sieva! – mednieks atbild.

-       Kas pie tevis tik gardi smaržo pēc cepeša?

-       Ņem, siev, ieēd! – mednieks saka un padod viņai gabaliņu gaļas.

Ragana atbild :

-       Nē, dēliņ, man bail no taviem nezvēriem. Iedod man piecus matiņus no savas galvas un pa pieciem matiņiem no taviem nezvēriem, tad es iešu tuvāk.

-       O, nē, siev, tu neesi trāpījusi īsto! – mednieks atbild. – Nu, zvērēni, palīdziet man ar veceni izrēķināties!

Zvērēni metās virsū Raganai. Lauvēns ķeras pie kakla, vilcēns – pie kājām, bet lācēns ar ķepām dunkā. Ragana izbijās, sāka spiegt, kliegt un vaimanāt. Bet mednieks saka :

-       Tagad es zinu, kas atgadījies ar maniem brāļiem. Tas ir tavs darbs! Saki, ko ar viņiem izdarīji, ja ne – mani sargātāji tevi dzīvu apēdīs!

Ragana redz, ka glābiņa viņai nav. Viņa uzpūta celmiem – atdzīvojās vecākie brāļi un atdzīvojās visi zvērēni. Trīs lauvēni, trīs vilcēni un trīs lācēni metās Raganai virsū un saplosīja to gabalos.

Kopš tā laika brāļi droši iet uz mežu medībās. Daudz medījumu viņi nošāvuši, daudz zvēru noķēruši, un labi dzīvot iesākuši. 

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.