— Ņem, ņem vairāk, priekš tevis man nav žēl...

Kopš tā laika čigāns sāka dzīvot bagātībā. Uzcirta jaunu mājiņu, nopirka dārgu zirgu, vārdu sakot — dzīvo bez bēdu. Bet katru nakti viņš kopā ar velnu gāja uz burvju aku un tik raka naudu. Nakti rok, dienu izguļas. Un reiz vecais čigāns redzēja sapni. Sapnī viņam parādījās velns, bet tam blakus — velna vecāmāte. Sie abi sarunājas.

Nu, vai čigāns drīz nāks tavā vietā? — velna vecāmāte jautā.

Šonakt šis aizraksies līdz pīpei, — velns atbild. — Tiklīdz paņems pīpi un ievilks no tās dūmu, tā paliks uz visu mūžu piekalts pie akas. Izaugs šim ragi un nagi. Bet pēc sejas šis man ir tik līdzīgs, ka ne atšķirt.

Saprotu jau, saprotu, mazdēliņ, kā tev apnicis sargāt to nolādēto aku!

Čigāns pietrūkās vienos sviedros un domā:  «Ak jūs, ra-

gaiņi, šitā. rnānīties sadomājuši! Nu, pagaidiet. tik, gan es jums

parādīšu!»

Pienāca nakts. Velns atkal atnāca pēc čigāna, un abi devās

uz meža aku. Čigāns sāka laisties lejā pa virvi. Taču nepagāja

necik ilgi, kad šis jau rāpjas ārā no akas.

— Kas noticis? — velns jautāja.

— Nu, vai zini, dārgais, cik tad ilgi šitā var? Roku vienā

rakšanā jau veselu mēnesi, virve kļuvusi par īsu!

Velns sāka lauzīt galvu.

— Bet ko tad lai iesāk?

— Pavisam vienkārši: noņem ne kakla zirga astru, piesie-

sim te pie virves, un taisni labi būs.

Velns paskatījās uz čigānu, vai tīk šim kāda viltība nav pa-

domā, bet čigāns stāv, vientiesis kas vientiesis, un košļā smilgu.

— Ko tad darīsim, siesim klāt vai iesim mājās? — čigāns

vaicāja. — Citādi mēs šitā nostāvēsim līdz trešajiem gaiļiem.

— Labi, velns tevi rāvis, sien klāt, — velns nikni uzsauca

un noņēma no kakla zirga astru.

Čigāns piesēja astru pie virves un atkal ielīda akā. Tikko

sācis rakt, skatās — pīpe, tik neparasta, izgriezta velna iz-

skatā. Acu vietā ielikti rubīni, zvēro ka liesmas. Un Šķiet, ka šis velns viltīgi smaidītu. Čigāns paņēma pīpi un izlīda laukā.

Paskat, velns, ko es atradu!

Nu taisni to mums arī vajadzēja! — velns nopriecājās.

— Būsi nokusis. Sapīpēsim!

— Var jau, kālab ne, — čigāns piekrita.

Viņš sakūra mazu ugunskuru. Abi apsēdās līdzās, piebāza pīpes ar tabaku.

— Nu, čigān, aizpīpē pirmais!

Bet čigāns paslepus bija uzbēris tabakai virsū bērza praulus un aizdedzināja tos, tā nu šie kvēlo. Pats tikai izliekas, ka pīpē.

— Ek,  kas  par   stipru  tabaciņu!  —  čigāns   saka  klepot.

— Ņem tu, velns, man jau elpa aizrāvusies.
Velns paņēma pīpi un teica:

— Labs ir, čigān, pēc tevis arī es varu paniekoties ar ta
baciņu!

Velns iesmējās un ievilka dūmus labi dziļi.

— Par agru priecājies, — čigāns iesaucās. — Gribēji ap
vest mani ap stūri, bet neizdevās vis!

Čigāns sakampa velnu, piesēja to ar virvi pie akas un tur arī atstāja. Bet savu zobu novilka no astra un iesvieda ugunī. Zobs uzliesmoja, un tai pašā mirklī nozuda gan aka, gan velns. Čigāns paskatījās apkārt — un ieraudzīja, ka ir pats savā mājā. Kopš tā laika viņš velnu vairs netika redzējis.