Reiz dzīvoja ķeizars, un šim ķeizaram bija tik daudz naudas, ka viņš nezināja, ko ar to iesākt. Tomēr ar visu savu bagātību viņš nebija laimīgs, jo viņam nebija bērnu. Tāpēc viņš teica savai ķeizarienei:

—    Sieviņ, tu jau zini, kas mūs nomāc.

—    Mīļais vīrs, — viņa atsaucās, — atlaid mani izpriecas braucienā.

—    Pagaidi vēl kādu laiciņu, es likšu uzbūvēt tev kuģi.

Un ķeizars pavēlēja uzbūvēt tik skaistu kuģi, kāda otra nav visā pasaulē. Drīzāk varēja pavērties saulē, acīm neapžilbstot, nekā uz šo kuģi, — tik skaists tas bija. Kad tas tika gatavs, ķeizars sacīja sievai:

—     Mana mīļā, rīt tu vari doties ceļā, kuģis ir gatavs.
Un vēl piebilda:

—           Ja tu neatgriezīsies pie manis, būdama mātes cerībās, tad vairs nevarēsi še palikt, tad nerādies vairs man acīs.

Ķeizariene devās tālu jūrā. Viņai līdzi bija tikai divas kalpones, un divus mēnešus ilgā jūrasbrauciena laikā viņa neredzēja neviena cita cilvēka kā tikai tās abas.

Kādu dienu savilkās bieza migla un sāka plosīties nikna vētra, kura svaidīja kuģi šurpu turpu. Rītam austot, kad migla bija izklīdusi un vētra rimusies, ķeizariene pamodās un jūras tālumā ieraudzīja dižu pili. Nu uz klāja iznāca arī abas kalpones, un ķeizariene parādīja viņām lielo namu:

—      Paraugieties tik uz šo dižo pili!

Tā kā kuģa pārtikas krājumi gāja uz beigām, kuģis pietauvojās krastā pie pils. Tūliņ no pils iznāca divas kalpones, un ķeizariene tām vaicāja:

—      Kas te dzīvo?

Viņai atbildēja, ka te dzīvojot dievmāte. To izdzirdušas, ķeizarienes kalpones neuzdrīkstējās pils pagalmā ne kāju spert. Toties pati ķeizariene gāja iekšā un ieraudzīja ābeli ar zelta āboliem. Viņai sakārojās apēst vienu šādu ābolu.

—            .Ja jūs nenozagsiet vienu ābolu, es nomiršu, — viņa teica abām savam kalponēm. Kalpones lūkoja tuvoties ābelei, taču ap koku stāvēja sargi, un nekas viņām neizdevās. Pēc tam ķeizariene smagi saslima. Tad nu kalpones nogaidīja, lidz sargi noliekas gulēt, žigli pieskrēja pie ābeles, norāva ābolu un, cik vien ātri spēdamas, aiznesa to ķeizarienei. Un, rau, kāri apēdusi ābolu, ķeizariene piepeši sajutās tā, it kā jau sešus mēnešus būtu mātes cerībās. Aiz prieka vai noreibuši, viņa sacīja:

—            Tūliņ pat brauksim mājās, jo ir piepildījusies mana karstākā vēlēšanās!

Pa to laiku dievmāte bija piecēlusies un pamanīja, ka ābelē trūkst viena no visskaistākajiem āboliem.

—            Kas nozadzis ābolu no manas ābeles? — viņa iesaucās un izkliedza lāstu: — Ja tai, kura apēdusi ābolu, piedzims meitene, viņa būs daiļa kā saule. Drīzāk varēs lūkoties saulē, acīm nežilbstot, nekā šai meitenē. Taču savā septiņpadsmitajā dzīvības gadā viņa pārvērtīsies par kaķi. Viņa tik ilgi paliks apburta kopā ar visu savu pili, kamēr kādu dienu ieradīsies ķeizara dēls un nocirtīs kaķei galvu; tikai tad viss galms atkal pārvērtīsies par dzīviem cilvēkiem. Līdz tam laikam meitenei jāpaliek kaķes izskatā.

Ķeizariene atgriezās mājās pie vīra. Tas, redzēdams viņu mātes cerībās, kļuva vai negudrs aiz prieka. Un, kad laiks bija klāt, pasaulē nāca tik daiļa meitene, ka itin visi par viņu priecājās. Saulē gan varēja palūkoties, acīm nežilbstot, taču, paveroties meitenē, acis apžilba aiz daiļuma. Vienā dienā viņa izauga tik, cik parasts bērns izaug vienā gadā.

Pagāja laiks, un meitenei apritēja septiņpadsmit gadu. Kādu dienu, kopā ar tēvu sēdēdama pie pusdienu galda, viņa piepeši pārvērtās par kaķi un nozuda kopā ar visu galmu.

Tai pašā laikā tālā zemē dzīvoja ķeizars, kuram bija trīs dēli. Pēc sievas nāves viņš bija gauži nodevies dzeršanai. Gribēdams tikt vaļā no saviem bērniem, viņš visus trīs pasauca pie sevis un sacīja:

—            Es došu jums uzdevumu. Kurš no jums spēs sagādāt man audeklu, kas būtu tik plāns, ka tam cauri varētu izpūst elpu un ka to varētu ievērt adatā? Lai katrs no jums atved man kādu dāvanu. Gribu redzēt, kurš no jums ir vislielākais varonis.

Visi trīs posās ceļā, paturēdami prātā tēva vēlēšanos. Vispirms viņi devās uz lielu pili mežā un sarīkoja tur atvadu balli, jo visi trīs nu bija kopā pēdējo reizi. Svētki ilga trīs dienas un trīs naktis, tad brāļi šķīrās. Katrs izvēlējās ceļu, pa kuru iet.

Vecākais aizjāja pa ceļu, kurā viņam nācās ciest badu, jo visu laiku nebija ko ēst. Viņa vienīgais ceļabiedrs bija zirgs, un cejā viņš nesatika nevienu dzīvu dvēseli kā vien mazu, skaistu sunīti. Tā nu vecākais brālis jāja jau divus mēnešus.

Otrajam brālim iznāca iet pa ce|u, kurā gan atradās ko ēst viņam pašam, toties pietrūka viņa zirgam. Otrais brālis bija jājis jau divus mēnešus un nebija atradis neko citu kā vien audekla gabalu, kuru, ja gribēja, varēja izvilkt caur lielas adatas aci vai tūkstoš reižu.

Jaunākajam brālim cejā gadījās liels, tumšs mežs. Kad jauneklis atradās meža vidū, uznāca briesmīga lietusgāze, tik stipra, ka ne paša pirkstus nevarēja saskatīt. «Ak Dievs,» viņš domāja, «te es būšu pagalam, te es atradīšu savu nāvi! Nudien vairs nezinu, uz kuru pusi griezties, lai izbēgtu no tās.» Tā bez mitas bija lijis jau trīs dienas un trīs naktis, un nu valdīja vismelnākā nakts tumsa. Un, rau, pret trešās dienas rītu debesīs nozibsnija, un zibens gaismā jaunais varonis ieraudzīja pili. «Ak, Dievs, kā es tev pateicos!» viņš klusībā iesaucās. «Visā garajā ceļā es neredzēju nedz kādu dzīvu dvēseli, nedz māju, kurā varētu patverties. Iešu tik taisnā ceļā uz šo namu; lai kas mani gaidītu, es vairs nejaudāju!» Taču pils vārti bija aizslēgti, un visapkārt slējās augsts mūris, tik augsts, ka iesniedzās debesīs.

— Ak, es mirstu badā! — jauneklis sauca šai vientulībā, bet neviens viņu nedzirdēja.

Pametis skatienu augšup, viņš sev par lielu izbrīnu ieraudzīja uz vārtiem karājamies gaļas stilbu un nodomāja: «Paņemšu šo stilbu, esmu gluži izbadējies, veselu mēnesi neesmu ēdis ne miltumiņa.» Taču stilbs nemaz nebija no gaļas, bet gan izveidots no dārgiem akmeņiem. Jaunais varonis visiem spēkiem centās uzrāpties pa mūri. Beidzot, kad viņš, pagalam nomocījies, bija ticis augšā, kāja pielipa viltus gaļai un nekādi nebija izbrīvējama. Mazliet attapies no pārbīļa, viņš izdzirda iedimdamies zvanu un izbijies nogāzās lejā.

Tai mirklī, kad jauneklis pieskārās zemei, atvērās vārti, bet neviena neredzēja. Jauneklis nosprieda: «Lai notiek, kas notikdams, es tomēr mēģināšu,» un iegāja pagalmā, taču, lai cik lūkotos apkārt, neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Jauneklis iegāja pili un ieskatījās kādā istabā, bet ieraudzīja tikai vienu vienīgu galdu, svečturi un gultu.

—            Iešu iekšā, — viņš noteica, — un atpūtīšos, jo lietus mani izmērcējis līdz pēdējai vīlītei.

Kad viņš iegāja istabā un jau dzīrās apsēsties guļvietā, piepeši parādījās desmit rokas, saķēra jauno varoni, briesmīgi sadauzīja viņu un noplēsa viņam drēbes. Viņš nezināja, kur cēlušās šīs rokas, jo neviena neredzēja, un izmisumā iesaucās:

—     Ak Dievs, kas gan ir tas, kas mani tik neganti sit?

Un, rau, rokas atlaidās, pamezdamas viņu gluži kailu, bez mazākās drēbju skrandiņas.

Jauneklis stāvēja kā sastindzis, kad viņa priekšā negaidot parādījās ēdiens un uzvilkšanai gatavas drānas. Viņš tūdaļ uzklupa ēdienam, jo bija ļoti izbadējies, un kāri ēda, līdz bija remdējis izsalkumu. Nu viņam atgriezās drosme un piemirsās saņemtie sitieni.

Otrā dienā viņš pārgāja citā istabā, jo gribēja izbēgt no belzieniem, kurus baidījās saņemt otrreiz. Taču arī te izgāja tāpat kā iepriekšējā dienā. Rokas atkal bija klāt un norāva viņam drēbes. Atkal tika pasniegts ēdiens un jaunas drānas.

Trešajā dienā ķeizariene pavēlēja vienam no saviem daudzajiem kaķiem aizvest jauno varoni uz lielo svinību zāli, kura visnotaļ bija izgreznota ar zeltu. Viss, kas tajā atradās, bija no tīra zelta. Atkal parādījās desmit rokas. Šoreiz tās atnesa tērpu no vistīrākā zelta, uzvilka to mugurā jaunajam varonim un aizveda viņu uz svinību zāli. Iegājis zālē, viņš ieraudzīja simt kaķu, kuri brīnišķīgi dziedāja un spēlēja. Jaunais varonis tika nosēdināts tronī no vistīrākā zelta. Pie sevis nodomājis: «Nudien nezinu, kura šeit ir valdniece,» viņš izbrīnījies pamanīja brīnumskaistu mazu kaķīti, kura gulēja zelta groziņā. Kaķu ķeizarienei iepatikās jaunais varonis, un ap pusnakti, kad lielie svētki tuvojās beigām, kaķe izkāpa no groziņa un teica:

—            No šīs dienas es vairs neesmu jūsu valdniece. Jūsu valdnieks ir viņš.

Nu visi kaķi saskrēja ap jaunekli, skūpstīja viņam roku un sauca: — Lai dzīvo mūsu valdnieks!

Balle bija galā, visi svētku dalībnieki aizgājuši mājās. Kaķu ķeizariene paņēma jauno varoni pie rokas, apkampa un ieveda savā kambarī, kur vaicāja:

—    Mans mīļais varoni, kālab tu esi atnācis pie manis uz pili?

—    Mīļā, labā kaķe, — viņš atteica, — Dievs ved cilvēku pa visdažādākajiem ceļiem; mans tēvs sūtīja mani pēc simt metriem audekla, kuram jābūt tik plānam, lai to varētu ievērt adatā un izpūst tam cauri elpu. Esmu devies ceļā, lai meklētu šādu audeklu.

Abi viņa brāļi jau bija atgriezušies mājās. Visi trīs bija nozvērējušies gadu klejot pa pasauli un tad satikties. Taču, redzēdami, ka jaunākais brālis nepārnāk, abi pārējie devās vien mājup.

Vecākais pārveda sev līdzi mazo sunīti, kuru bija atradis pa ceļam. Tēvs par to ļoti priecājās. Vidējais brālis pārveda simt metrus audekla, kuru varēja izvilkt caur lielas, resnas adatas aci. Tēvs viņam jautāja, kur esot jaunākais brālis. Vidējais atbildēja:

—            Tēvs, es neesmu viņu redzējis, kopš šķīrāmies. Viņš aizgāja tādu ceļu, no kura diezin vai pārnāks.

Tēvs nosprieda, ka pastarītis ir pagalam, iežēlojies raudāja un gauži skuma.

Taču, rau, jaunākais brālis vēl aizvien bija pie kaķes. Kādu dienu viņa ieprasījās:

—    Mans mī|ais, vai tad tev nemaz negribas uz mājām? Nu jau ir pagājis vesels gads, un tu biji norunājis satikties ar brāļiem.

—    Nē, nē, es vairs neiešu mājās, ko es tur iesākšu, kas tad man tur meklējams! Manas mājas ir te, un te es arī palikšu līdz mūža galam.

—    Nē, to tu nedrīksti, — kaķe atteica. — Ja gribi palikt te, tad tev vispirms vēlreiz jātiek savās mājās un jāaiznes tēvam solītais.

—    Bet kur tad lai es atrodu tik plānu audeklu, kas austs no brīnumsmalkiem pavedieniem? — jaunais varonis vaicāja. Kaķe mierināja viņu, teikdama, lai nu nelaužot par to galvu, viņam par to neesot jārūpējas. Tad puisis jautāja:

—    Saki man, mīļo kaķīt, vai tas tiesa, ka trīs dienas pie tevis ilgst veselu gadu?

—    Jā gan, pat vēl vairāk; no turienes, no kurienes tu nāc, līdz manam namam ir deviņu gadu ceļš.

Jaunais varonis neticēja savam ausīm, un, pagalam izbrīnījies, taujāja:

—    Bet kā tad ir iespējams, ka rīt paiet gads, kopš esmu šķīries no brājiem? Kādēļ tad man vēl būtu jādodas mājās, ja paies deviņi gadi, līdz tur nonākšu?

—    Padod nu ādas pātagu, ugunspātagu, kas karājas tur pie sienas! — kaķe uzsauca. Paņēmusi pātagu, viņa trīsreiz cirta ar to uz trim pusēm, un, rau, tūdaļ atripoja zibens rati. Viņi iekāpa tajos, un, kad varonis trīsreiz cirta ar pātagu uz trim pusēm, kāda balss aicināja, lai rati laižoties lejā. Tai pašā acumirklī rati nolaidās lejā no debesīm.

—    Vai tu esi gatavs iet? — kaķe jautāja puisim.

—    Jā gan, esmu, — viņš atteica.

—    Nu, tad ņem līdzi šo riekstu, bet neiedrošinies vērt to vaļā, pirms būsi nonācis mājās. Tikai tad, kad būsi pie tēva, pārsit riekstu un atdod tēvam audeklu, kuru viņš lūdza.

Kad nu no skaidrām debesīm nolaidās rati, brāļi un tēvs varen izbijās, jo domāja, ka pastardiena klāt. Jauneklis atkal ieraudzīja tēvu un brāļus, kuri gan bija sapīkuši par viņa pārnākšanu. Tēvs viņam noprasīja:

—    Mans dēls, vai tu atvedi man to, ko es lūdzu?

—    Jā, tēvs, atvedu gan.

To teicis, dēls pārsita riekstu. Un, rau, riekstā bija kukurūzas grauds; viņš pārsita to un atrada tajā kviešu graudu. To ieraudzījis, jauneklis saskaitās, jo nosprieda, ka kaķe būs viņu nekrietni piekrāpusi, un iesaucās:

—            Lai velns parauj to kaķi, viņa laikam būs apvedusi mani ap stūri!

Tiklīdz dabūjis šos vārdus pār lūpām, viņš sajuta savā rokā kaķa nagu cirtienu un pamanīja, ka roka asinīs. Tad viņš pārsita arī kviešu graudu un atrada tajā ceļmalas nezāles sēkliņu. Beidzot viņš pārsita arī to un, rau, izvilka no tās simt metrus brīnum plāna, smalka audekla.

—    Ļauj  tev paklanīties, tēvs, esmu paveicis savu darbu.

—    Lieliski, mans dēls! Tev jādzīvo, tu esi pelnījis kroni. Topi manā vietā par ķeizaru! — tēvs sauca.

Bet jaunais varonis atteica:

—      Nē, tēvs, man jau ir pašam savas bagātības, man jau ir

ķeizarvalsts. Man jādzīvo, es atkal atgriezīšos tur, no kurienes esmu nācis.

—    Nē, mans dēls, — tēvs iebilda, — tu nedrīksti to darīt, pirms katrs no jums nebūs apņēmis par sievu kādu meiteni. Es taču arī gribu redzēt, ko jūs apprecēsiet. Nu labi, tad es nolemšu tā: kurš no jums pārvedīs visdaiļāko meiteni, tas arī kļūs manā vietā par ķeizaru.

—    Labi, mēs esam ar mieru, — brāļi atbildēja un devās meklēt sievas.

Jaunākais brālis atkal iesēdās ugunīgajos ratos un brauca atpakaļ pie kaķes. Viņam ierodoties, kaķe jautāja:

—     Nu, kā tev klājās?

Viņš pastāstīja, ka atdevis audeklu tēvam, ka tēvs par to gribējis uzlikt viņam galvā valsts kroni, ka viņš tomēr no tā atteicies un ka tagad visi dēli esot aizsūtīti meklēt sev sievu. Visdaiļākā tikšot kronēta par zemes valdnieci.

Kaķe uzmanīgi klausījās, taču nebilda ne pušplēsta vārda. Jaunais varonis nodzīvoja pie kaķes vēl mēnesi, bet viņa pat nepieminēja šos notikumus. Te viņa kādu dienu ierunājās:

—    Nu, vai tagad tev atkal negribas uz mājām?

—    Ak, kādēļ lai es tagad dotos uz mājām, man taču nav nekāda iemesla.

Ar laiku abi bija iemīlējuši viens otru. Reiz jaunais ķeizardēls jautāja kaķei:

—      Kāpēc gan tu esi kaķe?
Bet viņa atteica:

—            Tagad vēl ne, pajautā citreiz. Man tīri vai apšķebinājies dzīvot pasaulē, labāk abi kopā dosimies pie tava tēva.

Viņa atkal paņēma ādas pātagu, trīsreiz cirta uz trim pusēm, un atripoja ugunīgie rati. Tā jauneklis nonāca pie tēva.

Brāļi jau bija klāt un priecājās, redzēdami, ka jaunākais ierodas viens un nav atvedis sievu. Tēvs, to pamanījis, jautāja:

—            Nu, vai tad tu neesi apņēmis sievu, neesi apprecējies? Ja ne tā, kas tad ir tava sieva?

Tad jaunais ķeizardēls pamāja uz kaķi un sacīja:

—      Šī ir viņa! Šī te kaķīte!
Kaķe tupēja zelta groziņā.

—            Vai manu, ko tad tu iesāksi ar kaķi, vai tad tu maz varēsi ar to sarunāties?

Kaķe tā noskaitās par šiem vārdiem, ka izlēca no groziņa un iegāja citā istabā. Tur tā pārmeta kūleni un pārvērtās par brīnumdaiļu meiteni, tik skaistu, ka drīzāk varēja vērties saulē, acīm nežilbstot, bet ne meičas daiļumā. Iznākusi no istabas, viņa piegāja pie jaunā ķeizardēla un apkampa viņu. To redzēdami, tēvs un brāļi turpat vai pārakmeņojās. Daiļā meitene tā sajūsmināja tēvu, ka viņš teica dēlam:

—            Tiesa kas tiesa, tu esi atradis visdaiļāko sievu, tāpēc tev jātop par ķeizaru. Kļūsti visas manas ķeizarvalsts valdnieks!

Taču meitene nevarēja ilgi palikt šai izskatā. Varonis teica tēvam:

—            Nē, tēvs, tur nekas neiznāks, man jau ir ķeizarvalsts un kronis. Atdod visu manam vecākajam brālim.

Bet meitene pārmeta kūleni, atkal pārvērtās par kaķi un saritinājās savā zelta groziņā. Tad ķeizars paņēma kroni un uzlika to galvā savam vecākajam dēlam.

Nu jaunais varonis kopā ar kaķi atkal aizgāja no tēva pils. Viņš bija krietni noskaities, jo kaķe nebija palikusi daiļās meitenes izskatā.

—            Ak, mans mīļais, kādreiz vēlāk es tev pateikšu, kāpēc to nespēju. Mani nospiež lāsts.

Tā viņi atgriezās savā valstī un dzīvoja, kā dzīvojuši.

Kādu dienu jaunais varonis devās medībās. Pa to laiku kaķe asi uztrina divus lielus jatagānus¹. Kad jauneklis pārnāca no medībām, abi apsēdās pie galda un ieturēja maltīti. Paēduši viņi iegāja savā istabā patērzēt. Pēc brītiņa kaķe izlikās savārgusi.

—    Kas tev kaiš, mana mīļā? — jauneklis vaicāja.

—    Ak, esmu pavisam slima. Ja tu mani mīli un gribi darīt man labu, tad nocērt man asti! Tā ir pārāk liela un smaga, es vairs nespēju to nest.

Jaunais varonis sāka vaimanāt:

—            Nē, tu nedrīksti mirt, tad jau labāk miršu es! Man ir ziede, ar to es tevi atkal izārstēšu.

Taču, kad kaķe nelikās mierā un aizvien žēlāk lūdzās, lai nocērtot tai asti, jauneklis beidzot paklausīja. Un, rau, kas notika ar kaķi! Tā pārvērtās par meiteni, bet — tikai līdz pusei. To redzēdams, varonis gaužām nopriecājās, taču kaķe nerimās lūgties. Viņa vairs negribot dzīvot šinī pasaulē, viņai esot apnikusi dzīve, kādu līdz šim dzīvojusi.

—    Es tevi lūdzu, nocērt man galvu! Tev piederēs viss, ko tu te redzi, visa šī ķeizarvalsts.

—    Kā tu vari man prasīt, lai es tev nocērtu galvu?

—    Ja tu mani mīli un gribi darīt man labu, tad nocērt!

Tik daudziem lūgumiem un mudinājumiem jauneklis nespēja turēties pretī, satvēra otro jatagānu un nocirta viņai galvu. Un, rau, tai pašā mirklī kaķe pārvērtās par brīnumdaru meiteni, un visi kaķi, kuri bija pilī, pārtapa par cilvēkiem, un visa pilsēta atkal kļuva tāda, kā bijusi. Nu visi sauca:

—     Lai dzīvo mūsu ķeizariene!

Jaunais ķeizardēls apkampa un noskūpstīja daiļo meiteni. Bet viņa tam sacīja:

—            No šī brīža tu esi mans vīrs, jo es biju dievmātes nolādēta, kamēr atradās ķeizardēls, kurš nocirta man galvu, un tas biji tu. Tagad dosimies pie tava tēva, tikai piesargies no saviem brā|iem, viņi kāro pēc tavas dzīvības.

Kad abi nonāca pie tēva, viņš aiz priekiem nezināja, ko iesākt. Viņa sirds vēl vairāk iekvēlojās mīlā pret dēla daiļo sievu. Tad ķeizars nolēma nogalēt dēlu, lai iegūtu skaistuli, un kādu dienu sacīja tam:

—     Ej nu medībās, man kārojas medījuma cepeša.
Tiklīdz dēls bija aizgājis, ķeizars steidzās uz daiļās sievas istabu. Ejot uz turieni, viņam pār ceļu pārskrēja kaķis. Ķeizars sāka uzplīties vedeklai, lai tak tā šo iemīlot, bet meitene iecirta ķeizaram krietnu pļauku.

—    Ko gan tu iedomājies, vecais lempi? — viņa iesaucās un, kad mājās pārnāca vīrs, izstāstīja tam, kas vīratēvam prātā.

—    Mums uz pēdām jātiek prom no šejienes un jāatgriežas mājās!

Dēls izlikās laipns pret tēvu, izturējās tā, it kā sieva neko nebūtu stāstījusi, un teica:

—    Tas gan ir jauki, ka tu parunājies ar manu sievu. Tēvs nu nolēma atņemt meiteni ar varu un piedraudēja:

—    Ja neatdosi viņu man, es likšu tevi pakārt!

—            Pat ja man līdz vakaram būtu jānomirst, ir tad neceri, ka mana sieva to pieļaus!

Nu tēvs pavēlēja dēlu kopā ar sievu iemest cietumā. To padzirdējuši, abi metās bēgt no pils. Dēls vēl uzsauca tēvam:

—            Tad zini, tēvs, nepaies necik ilgs laiciņš, un mana sieva tevi sodīs!

Nonākuši savā valstī, viņi sapulcēja lielu karaspēku un pieteica tēvam karu, lai atriebtos. Ko nu vecajam ķeizaram bija iesākt? Gribot negribot nācās cīnīties ar kaķu ķēniņu. Triju dienu laikā ķeizars jau bija sapulcējis karaspēku; taču dēls pieveica tēvu un izdeldēja visu viņa karaspēku. Dzīvs palika vienīgi tēvs pats. Redzēdams, ka ir uzvarēts un palicis bez spēka, viņš teica dēlam:

—            Piedod man, mīļais dēls! Visā mūžā neesmu izdarījis nevienu citu kļūdu, tāpēc spried taisnu tiesu! Manu ķeizarvalsti tu pārvaldīsi taisnīgi.

 

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.