Bija vienreiz kāds čigāns. Paņēmis savu makšķeri, viņš aizgāja uz upi zivis ķert. Sagatavojis makšķeri, saplūcis pilnu sauju zāles, trīsreiz uzspļāvis tai, čigāns iemeta zāli upē un saka:

—      Dod, Dievs, tik daudz zivju šodien saķert!

Pēc šiem vārdiem viņš pacēla makšķeri, lai mestu to ūdenī, bet tai pašā brīdī ieraudzīja ūdenī skaistu sievieti. Tikko makšķere iekrita ūdenī, skaistā sieviete nozuda, bet čigāns izdzirda, ka no aizmugures kāds tuvojas. Čigāns atskatījās — šurp nāca kāda augsta dāma, visa tērpusies melnā. Dāma pienāca pie upes un, ne vārda nerunājusi, iegāja upē līdz ce|iem. Tad pagriezās pretčigānu un teica:

—      Ņem mani sev mugurā un nes pāri šai upei!

Čigāns, to dzirdēdams, nobijās, jo upe bija plata un dzija. Bet dāma atkal saka:

—Nebaidies, nāc un nes mani pāri upei. Man nav laika gaidīt.

Nu čigāns tūliņ piegāja dāmai klāt un taisījās celt sev mugurā. Dāmas kājas, kuras čigāns nesdams saķēra zem savām padusēm, abas bija baltas — kā zeķes, tā kurpes. Bet baltas tās bija tikai līdz tai vietai, līdz kurai ūdenī mirka paša čigāna kājas. Čigāns, to pamanījis, nobrīnījās un nosprieda, ka nāksies ar visu dāmu upē peldēt. Viņš gāja droši ūdenī, bet ūdens netika un netika augstāk par ceļiem — kā pašā sākumā, kad viņš bija uzcēlis dāmu sev mugurā. Ūdens bija tikpat dzijš, cik augstu dāmai bija baltas kājas.

Čigāns pārnesa dāmu upes otrā malā un nolika zālē. Nu viņa teica čigānam:

—            Klausies, ko tev sacīšu. Ja tu esi vīrišķīgs un vēlies panākt laba, tad atnāc nākošu vakaru pie šīs upes, tikai nedaudz zemāk, tur, kur allaž mēdz peldināt zirgus, tur, kur upe ir plata un dziļa. Tev jāatnāk tajā laikā, kad saulīte riet.

Čigāns pārgāja mājā bez nevienas zivs. Viņš visu dienu domāja par pieredzēto brīnumu. Pienāca vakars. Čigāns paņēma savu makšķeri un atkal devās pie upes — uz to vietu, kur dāma bija norādījusi. Saulīte taisījās rietēt, un, tikko čigāns bija pie upes, viņš dzirdēja aiz sevis kādu nākam. Atnāca tā pati dāma, ģērbusies viscaur melnā tērpā. Čigāns, ne vārda neteikdams, iebrida upē līdz jostai. Tur jau stāvēja dāma un gaidīja viņu. Tikko paņēmis dāmu sev mugurā, čigāns ieraudzīja, ka tā palikusi balta līdz jostas vietai. Upe tālāk bija dziļa kā akā, bet, kad čigāns sāka brist, tad ievēroja, ka ūdens neceļas augstāk kā tikai līdz jostas vietai — tik tālu, cik dāma bija palikusi balta. Tā čigāns pārnesa viņu otrā krastā, un tur viņa sacīja:

—            Tagad es redzu, ka tu gribi panākt laba. Nākošu nakti atnāc upes krastā pulksten divpadsmitos naktī, tikai drusku zemāk, tur, kur upē visplatākā vieta un kur tai, kā runā, nemaz neesot dibena. Nāc un neaizmirsti. Bet nu palieci ar Dievu.

Čigāns pārnāca mājā, bet gulēt negulēja, prātā viņam bija augstā dāma un brīnums pie upes.

Rīts pienāca, bet vakaru čigānam bija grūti sagaidīt. Viņš vairākas reizes aizgāja uz turieni, kur dāma bija likusi ierasties pusnaktī. Pirms pašas pusnakts čigāns devās turp atkal un sagatavojās uz visu ko.

Pusnaktī atnāca dāma un nostājās uz upes krasta, lai čigāns nestu to pāri pa pašu dzijāko un platāko vietu. Tur ūdens čigānam bija līdz padusēm, turklāt dzidrs un melns. Čigāns jau gribēja celt dāmu sev mugurā, bet viņa ierunājās:

—            Klausies, ko tev teikšu. Tagad turi drošu sirdi un piesauc Dievu palīgā. Pašā upes platumā tu ieraudzīsi vara katlu un katlā — čūskas galvu, bet nebaidies, viņa tev nekā nevarēs padarīt. Čūskas mute būs atvērta, zobi, acis un visa galva izskatīsies šausmīgi, bet tu nebaidies. Čūskas mutē būs daudz skaistu atslēgu. Tikko tu ieraudzīsi atslēgas, tūliņ tver tās ciet. Tad tu redzēsi, ka tev būs liels labums un čigānu tautai — svētība.

Celdams dāmu sev mugurā, čigāns pamanīja, ka tā ir balta līdz pat padusēm — tikpat tālu, cik dziļi čigāns stāvēja ūdenī. Šoreiz čigāns brida upē pa platāko un dzi|āko vietu. Odens dziļuma viņš nebaidījās, jo iepriekšējās reizēs bija redzējis, ka ūdens neceļas augstāk kā līdz tai vietai, līdz kurai dāmai balts tērps. Tomēr čigānam šajā reizē bija tādas bailes, ka viņš nezināja, kur dēties. Sirds juta, ka labi neies. Jo tālāk čigāns brida ūdenī, jo baismāk viņam metās. Te ūdenī kā spogulī parādījās čūskas galva ar atvērtu platu muti. Čigāns gan nevarēja labi saprast, vai tā ir īstā galva vai tikai atspoguļojums. Čūskas mute viņam likās tik liela un plata, ka varētu aprīt viņus abus. Zobi čūskai bija tik lieli, ka no lielākiem čigāns varētu pataisīt sev pātagas kātu, bet acis — milzīgas kā vērsim.

Nonācis upes vidū, čigāns patiešām ieraudzīja čūskas galvu. No nāsīm tai nāca dūmi un no mutes — milzu liesmas. Čūskas mutē atradās daudz atslēgu, un no tā čigānam bija vēl vairāk bail. Dāma, redzēdama, ka čigāns stipri baidās, uzsauca:

—      Palaidies uz Dievu, tad viss būs labi!

Čigāns nu gribēja teikt kādus vārdus, bet, kā gadījās, kā ne, — viņam paspruka: «Velns zina, kas tas ir!» Tiklīdz šie vārdi bija atskanējuši, viss nozuda, bet čigāns pats atradās upes krastā un sadzirdēja dāmas balsi:

—           Tā kā tu neklausīji mani un piesauci pašu velnu, paļaudamies uz viņa zināšanu, par to jums, čigāniem, nebūs savas baznīcas daudzus simtus gadu. Kad čigāni atgriezīsies pie Dieva ar visu sirdi un garu, tad Dievs man pavēlēs nākt pie jums. Es esmu jūsu baznīca. Ja tu būtu paļāvies uz Dievu, turējis drošu sirdi, ar drošu roku ņēmis atslēgas iz čūskas mutes un atdevis tās man, tad es būtu atdarījusi čigānu tautai zinības, un čigāniem no šīs dienas būtu darinājusies baznīca. Tagad ej, paturi visu savā sirdī un stāsti savai tautai.

Čigāns gāja mājā pie sava ugunskura, nevarēja vairs naktīs gulēt un mieru rast, allaž raudāja savu grēku dēļ, ko bija pastrādājis tanī naktī pie upes, neizpildīdams dāmas uzdevumu.

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.