Reiz dzīvoja nabadzīgs vīrs ar savu sievu, un viņiem ilgi nebija bērnu. Te kādu dienu gadījās, ka sieva aizgāja uz mežu un sastapa tur vecenīti, kura pamācīja:

— Ej mājās, pāršķel ķirbi, ielej tur pienu un izdzer to. Tad tev piedzims dēls, kurš taps laimīgs un bagāts.

To sacījusi, vecenīte nozuda, bet sieva steidzās mājās un darīja, kā likts.

Pēc deviņiem mēnešiem viņai piedzima skaists puisēns. Taču sievas laime nebija ilga; drīz viņa saslima un nomira. Nomira arī viņas vīrs, kad dēlam apritēja divdesmitais gads. Jauneklis nodomāja: «Ko nu man darīt? Došos plašajā pasaulē laimi meklēt.» Tā nu viņš klīda no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, bet laimi nekur nevarēja atrast. Reiz viņš nonāca lielā pilsētā, kur dzīvoja bagāts ķēniņš, kam bija brīnumdara meita. Tēvs gribēja atdot viņu par sievu tikai tādam vīram, kurš prastu darināt kaut ko vēl nekad pasaulē neredzētu. Jau daudzi tika izmēģinājuši laimi, taču ķēniņš tos visus bija pakāris, jo tie nespēja pagatavot neko tādu, ko viņš jau agrāk nebūtu redzējis.

To padzirdējis, jauneklis aizgāja pie ķēniņa un teica:

—     Gribu ņemt tavu meitu par sievu! Saki, kas man jādara!
Ķēniņš noskaities atcirta:

—           Tu vaicā, kas tev jādara? Tu taču zini, ka manu meitu par sievu dabūs tikai tas, kurš varēs pagatavot kaut ko tādu, ko neviens visā pasaulē vēl nebūtu redzējis. Par savu muļķīgo prašņāšanu tu mirsi cietumā!

Ķēniņa kalpi iemeta jaunekli tumšā cietumā. Tiklīdz tie bija aizslēguši durvis, kļuva gaišs un parādījās Matuija, feju karaliene. Viņa uzrunāja jaunekli:

—           Neskumsti vis, tu vēl apprecēsi ķēniņmeitu. Te tev būs maza kārbiņa un kociņš; izrauj man dažus matus un uzvelc tos uz kārbiņas un kociņa!

Jauneklis darīja, kā Matuija likusi. Kad viņš bija ticis galā, feja sacīja:

—     Pārlaid ar kociņu pār uzvilktajiem matiem!
Jauneklis paklausīja. Matuija noteica:

—            Sī kārbiņa taps par vijoli un pēc tavas vēlēšanās darīs cilvēkus līksmus vai skumīgus.

Viņa paņēma kārbiņu un iesmējās tajā, pēc tam sāka raudāt un iebirdināja kārbiņā savas asaras. Tad feja lika jauneklim:

—      Pārvelc nu pār matiem!

Jauneklis paklausīja, un no kārbiņas sāka plūst dziesmas, darīdamas sirdi te skumīgu, te līksmu. Kad Matuija bija nozudusi, jauneklis pasauca sargus, lika aizvest sevi pie ķēniņa un sacīja tam:

—      Klausies nu un skaties, ko esmu darinājis.

Viņš sāka spēlēt, un ķēniņš kļuva vai negudrs aiz prieka. Viņš atdeva jauneklim savu skaisto meitu par sievu, un nu viņi visi dzīvoja laimē un priekā. Tā pasaulē radās vijole.

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.