Kādam vīram bijis dēls. Kad dēls izauga, viņš tēvam žēlojās, ka viņam nav neviena drauga. Tēvs iedeva piecdesmit rubļus naudas un sacīja: „Ej meklēt draugu!” Dēls gāja. Drīz atgriezās un lielā priekā stāstīja tēvam, ka ieguvis piecdesmit draugu.

Tēvs sacīja: „Ja tu ieguvi piecdesmit draugu, ej un paprasi katram draugam vienu rubli naudas.”

Dēls gāja. Raudādams atgriezās: „Nedabūju rubli ne no viena.”

Tad tēvs skaidroja, ka visu šai dzīvē var iegūt viegli, bet atrast draugu ir ļoti grūti. Kad pats bijis jauns, viņam bijuši divi draugi – viens īsts draugs, viens pusdraugs. Īstais draugs esot miris, bet pusdraugs vēl dzīvs. Tēvs sacīja: „Ej pie tā pusdrauga un lūdz aizdot man piecdesmit rubļu naudas.”

Dēls arī gāja un vaicāja. Pusdraugs sacījis: „Piecdesmit rubļu man nav, bet divdesmit pieci atradīsies. Tos es varu tev dot.” Un iedevis puisim divdesmit piecus rubļus.

Puisis pārnāca mājās un atdeva naudu tēvam. Tēvs viņam iedeva trīs ābolus un sacīja: „Ej ar tiem sev draugu meklēt.”

Dēls paņēma ābolus un atkal atstāja mājas. Gājis, gājis pa ceļu, nogājis gluži prāvu gabalu. Gadījies viņam ceļabiedros kāds jauns puisis. Beidzot abi apsēdās ceļmalā atpūsties. Puisis izvilka no ķešas ābolu, deva ceļabiedram. Svešais paņēma nazi un nogrieza viņam pavisam niecīgu šķēlīti, lielāko gabalu atstāja sev un apēda. Puisis nodomāja: „Šitas man draugs nebūs – būtu pats ņēmis mazāk un devis man vairāk, tad gan būtu draugs.”

Puisis atkal gājis viens prāvu gabalu. Sastapies ar kādu vīru un gājuši tālāk kopā. Apsēdās ceļmalā kājas pūtināt. Puisis paņēma otru ābolu un iedeva vīram. Vīrs izvilka nazi, nogrieza puisim pusi ābola un pusi atstāja sev. Puisis domāja: „Nebūs viņš man draugs. Būtu devis man lielāko pusi, tad gan būtu.” Cēlās un gāja tālāk viens.

Atkal nogājis prāvu gabalu. Tad ieraudzījis uz ceļa vecu vīru sirmu bārdu un kopā ar to gājuši tālāk. Beidzot apsēdās atpūsties. Puisis izņēma no ķešas pēdējo ābolu un iedeva vecim. Tas nogrieza sev pavisam niecīgu šķēlīti un lielumu atdeva puisim. Puisis nodomāja: „Lūk, šis arī ir mans draugs.”

Tā nu tālāk gājuši kopā. Gājuši, gājuši, līdz pienāca vakars. Kādas mājas priekšā vecais teica: „Ieej šajā namā un palūdz naktsmājas.”

Puisis arī gāja. Tur teica: „Naktsmāju jums neliedzam, bet mums tēvs slims, briesmīgi vaid – ja tas jums netraucēs.”

Puisis atbildēja: „Ja tas netraucē jums, netraucēs arī mums.” Izgāja ārā pateikt vecajam. Kad sākuši nākt iekšā, vecais uz durvīm nozudis.

Puisis palicis pārnakšņot. Visi likās gulēt, bet viņam miegs nenāca, jo slimais briesmīgi vaidēja.

Slimā labad uz galda dega uguns. Piepeši puisis ieraudzīja, ka tas pats vecis, ar kuru kopā viņš gājis, nāk un uzliek slimajam uz spilvena puķu pušķi, un tas vairs nevaid. Puisis labu laiku klausījās, bet slimais bija kluss.

Beigās puisis uzcēla mājiniekus, lai nāk skatīties – slimais vairs nevaid. Tie atnāca un ieraudzīja, ka tēvs nomiris.

Pienāca rīts, puisis atkal sācis iet tālāk. Pēc kāda laika viņam līdzās gājis tas pats vecis. Atkal gājuši veselu dienu, beigās nonākuši pilsētā. Pilsētā pie kāda ģenerāļa vai kroņa ierēdņa mājas viņi apstājās un vecais puisim teica: „Ieej šajā namā un palūdz naktsmājas.”

Puisis iegāja, un tur viņam teica: „Naktsmājas jums neliedzam, bet mums ir slimnieks mājā, viņš briesmīgi vaid – ja tas jums netraucēs.”

Puisis atbildēja tāpat: „Ja tas netraucē jums, netraucēs arī mums.” Iekšā ejot, vecais atkal pazudis.

Puisis un mājinieki likušies gulēt, bet puisim miegs nenācis. Slimais vienā laidā izrīkoja, sak, dariet to un dariet šito.

Lampa palikusi degam, un puisis ieraudzīja, ka vecais nāk un sāk slimo pērt ar stirnas ciskas galā pieliktu pātagu. Beigās nomira arī šis slimais.

No rīta, kad puisis pa ceļu devās prom, vecais atkal nāca kopā ar viņu. Nu puisis vecim jautāja: „Kas tu tāds esi? Es redzēju, kā tu vienam mirējam paliki puķu pušķi zem deguna, bet otru pēri ar pātagu.”

Vecais atbildēja: „Es esmu Nāve. Tas vīrs, kas pirmais nomira, bija ļoti taisns, tāpēc viņa miršana bija viegla. Bet tas pēdējais bija bargs un skops kroņa lielmanis, rausa sev nabaga zaldātu mantību. Es viņam atmaksāju šeit, un pēcāk dabūs viņpusē arī.”

Tad puisis jautāja: „Ja tu esi Nāve, kad nāksi pēc manis?”

Vecais atbildēja: „Tad, kad apņemsi jaunu sievu un pirmo nakti liksies ar viņu gulēt.” Pats nozudis.

Puisis atgriezies tēva mājās un neiedrīkstējies sievu ņemt – tad nāks Nāve un aizvedīs viņu prom. Ilgu laiku palika vecpuišos. Beidzot sāka domāt: „Nez, bija viņš maz Nāve vai nebija – sieva tomēr jāņem.” Apņēma dikti jaunu sievu un likās pirmo nakti ar sievu gulēt. Piepeši skatās, Nāve arī klāt un saka: „Atnācu pēc tevis.”

Vīrs sāka lūgties, lai ļauj viņam kaut drusku ar sievu padzīvot.

Tad Nāve sacīja: „Ej apjautāties, ja kāds tev atvēlēs laiku no savām mūža dienām – tik ilgi atstāšu tevi starp dzīvajiem.”

Vīrs priecīgu prātu devās pie tēva lūgt, lai tas viņam no savām mūža diena apsola tik daudz, cik var. Tēvs skaidroja: „Es jau tā vecs cilvēks, mūža dienas jau nodzīvotas, tur vairs nav ko tev dot.”

Vīrs raudādams gāja atpakaļ un žēlojās Nāvem, ka tēvs no savām mūža dienām neko nav apsolījis.

Nāve sacīja, lai apskatās vēl, varbūt kāds apsolīs. Vīrs devās pie mātes. Māte tāpat kā tēvs teica, ka ir veca un visas viņas dienas jau nodzīvotas, kas viņai vēl ko dēlam dot.

Vīrs atkal gāja atpakaļ. Sieva jautāja: „Ko tu tur raudi, kas tev kaiš, izstāsti man arī!”

Vīrs izstāstīja sievai savas raizes. Bet sieva teica: „Lai nāve sadala manas dienas uz pusēm – tā ka mēs abi mirstam vienā stundā.”

Nu Nāve vīram sacīja: „Tagad tu esi sastapies ar savu draugu.” Pats nozuda.

Sieva ar vīru dzīvojuši ļoti laimīgi.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.