Dzīvoja kāds briesmīgi liels laupītājs. Viņš bija nogalējis un aplaupījis laikam tūkstošiem cilvēku. Un bija šis laupītājs pusi no sava laika nodzīvojis. Devās viņš reizot pa mežu un pastaigāt. Iegāja pavisam dziļā biezoknī un ieraudzīja tur kādu vīru Dievu lūdzam. Šis vīrs bija gavētājs mūks, kas turējās tālāk no grēka.

Laupītājs devās pie gavētāja un jautāja: „Ko tu šeit dari?”

Tas atbildēja: „Dievu lūdzu, labais cilvēk. Kad Dievs man piedos visus grēkus un es nomiršu, tad tikšu debesīs, nevis došos uz elli.”

Laupītājs vaicāja: „Bet kas tad dodas uz elli?”

Gavētājs atbildēja: „Zināms, tie, kas daudz grēkojuši, daudz cilvēku nogalinājuši vai aplaupījuši.”

Laupītājs vēl vaicāja: „Bet ko tur ellē ar grēciniekiem dara?”

Gavētājs atkal skaidroja: „Ko citu, labo cilvēk, ‑ liek lielā katlā ar verdošu ūdeni un katlam pakur uguni apakšā.”

Laupītāju pārņēma lielas bailes, ka arī viņš daudz grēkojis – daudz ļaužu nogalinājis un aplaupījis. „Uz ko man vēl cerēt – tik ellē lielā katlā, verdošā ūdenī iekšā un vienā laidā vēl liks uguni apakšā.”

Laupītājs teica gavētājam: „Es arī esmu ļoti daudz grēkojis. Esmu nogalinājis un aplaupījis ļaudis, esmu laikam nogalinājis un aplaupījis tūkstošiem cilvēku. Bet es arī gribētu gūt atpestīšanu. Kā man kļūt pestītam?”

Gavētājs teica: „Labais cilvēk, citādi tev pestītam nekļūt, jāsāk tev arī Dievu lūgt. Noej kaut kur dziļā biezoknī un sāc cītīgi Dievu lūgt, gan tad tapsi pestīts.”

Laupītājs atkal raizējās: „Bet es vēl pirms nāves gribētu zināt, vai tikšu pestīts vai ne.”

Gavētājs atbildēja: „To tu neuzzināsi, pirms dosies uz mājām un paņemsi to bozi, ar ko cilvēkus esi nogalējis un aplaupījis. Noej dziļā biezoknī un iedur milnas galu zemē, pats sāc lūgt Dievu. Lūdz tik ilgi, līdz boze ieaug zemē un sāk ziedēt – tad arī tapsi pestīts.”

Nu labi, laupītājs nudien devās mājās, izvilka no pakrāsnes savu ozola milnu un devās uz mežu. Tika līdz kādam lielam tiltam un nodomāja, ka šī arī ir īstā vieta, kur Dievu lūgt. Iedūra bozi zemē un pats devās patiltē Dievu lūgt. Lūdza tur dažu labu gadu. Reiz iznāca ārā milnu aplūkot – vai ir uzziedējusi, bet nekas nebija noticis.

Gāja laupītājs atkal patiltē Dievu lūgt. Atkal nolūdza dažu labu gadu, atkal iznāca ārā skatīties, bet boze pat netaisās augt. Devās atkal Dievu lūgt, nolūdza dažu labu gadiņu, taču boze neparko neuzplauka.

Bet gadījās, ka pāri tiltam gāja kāds muižnieks. Laupītājam piepeši atkal uznāca laupīšanas doma, viņš izrāva no zemes savu milnu, nogalināja muižnieku un aplaupīja pliku. Iedūra milnu atpakaļ zemē un atkal devās patiltē lūgties. Kādu laiku lūdzies, iznāca ārā skatīties un ieraudzīja – boze zied tā, ka diespalīdz!

Pavej – laupītājs tika pestīts tāpēc, ka nogalēja šo muižnieku. Muižnieks bija makten neganti izturējies pret ļaudīm un licis cilvēkus sāpīgi pērt. Visi ļaudis lūgušies: „Dievs, tam cilvēkam, kas muižnieku nogalēja, piedod visus grēkus, ko viņš pasaulē padarījis.” Tā nu šis laupītājs tapa pestīts – pēc ļaužu lūguma.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.