Reiz kāds vīrs gājis pa upmalas liekņu. Tur ieraudzīja skaistu sievieti sēžam un ķemmējam matus. Vīrs piegāja sievietei no mugurpuses, apkampa un vairs nelaida vaļā. Aizveda uz māju un apņēma par sievu.

Kādu laiku dzīvoja kopā, bet viens gan bija savādi – vīrs nekad neredzēja sievu smejamies.

Reiz viņi druvā pļāva labību. Krauklis pārlidoja pāri un nokliedzās: „Krāk, krāk! Krāk, krāk!”

„Mūs sauc kāzās,” sieva sacīja. Gāja mājās, savīkša kāzu kukuli un posās uz iešanu. Kad izgāja ārā pa vārtiem, sieva mācīja: „Tagad sper trīs soļus atpakaļ tāpat kā es. Un kāzu namā ēd tikai to, ko ēdu es, un dzer tikai to, ko dzeru es!”

Viņi spēra trīs soļus atpakaļ un tiešām atradās kāzu namā. Tur viņiem priekšā nesa daždažādus ēdienus un dzērienus, bet vīrs ēda un dzēra tikai to, ko sieva.

Beidzot vīram kāzu svinības bija līdz kaklam, viņš piegāja pie sievas un teica: „Jau trīs dienas pagājušas kopš tā laika, kad ieradāmies. Taisīsimies nu uz mājām!”

„Un tu domā, ka trīs dienas? Trīs gadi jau pagājuši,” sacīja sieva. „Bet pirms aizejam, paprasi namatēvam kaut ko līdzi uz mājām. Un citādi neardievojies kā es ardievošos.”

Vīrs gāja un prasīja. Namatēvs viņam iedeva pūru ogļu un kūli salmu. Pēc tam viņi no saimnieka ardievojās, pagriezdamies uz kreisā papēža. Vīrs paņēma ogļu maisu, sieva salmus, atkal spēra trīs soļus atpakaļ un atradās savās mājās.

Tad sieva teica: „Paskati nu, ko saimnieks mums iedeva!” Vīrs paskatīja un atrada ogles tīru zeltu esam, bet salmu vietā bija ābeļu stādi.

Viņš iestādīja kociņus zemē, un tie tūlīt sāka sparīgi augt un vienmēr nesa daudz ābolu.

Tā nu vīrs un sieva dzīvoja, gāja savās gaitās un darbos, viņiem bija divi dēli un meita. Kādā svētdienā viņi devās uz baznīcu, un piepeši dievkalpojuma vidū sieva sāka smieties.

Mājupceļā vīrs jautāja: „Nekad neesmu redzējis tevi smejamies. Par ko tad tu tagad tā smējies?”

„Bet tu izstāsti, kur tu mani dabūji, tad es izstāstīšu, par ko smējos.”

Vīrs, neko ļaunu nenojauzdams, vēlīgi klāstīja: „Ķemmēji matus pie upes, tur es tevi dabūju!”

Sieva stāstīja: „Nelabais ienāca baznīcā, svaigu zirgādu azotē. Ņēmās uz ādas pierakstīt to ļaužu vārdus, kas sprediķa laikā aizsnaudušies. Beigās viņam ādas pietrūka, sāka to ar zobiem staipīt garumā. Bet āda no zobiem izspruka un viņa galva atsitās pret sienu. Tad man uznāca smiekli un par to es arī smējos.”

Netālu no mājām zirgs piepeši paklupa. Sieva sacīja: „Paturi šo vietu prātā, te ir šķirsts ar naudu mūsu vecākajam dēlam!”

Pēc laiciņa zirgs atkal paklupa. Sieva sacīja: „Paturi šo vietu prātā, te ir bundulis ar naudu mūsu meitai!”

Teju pie sētas vārtiem zirgs paklupa trešo reizi. „Te ir stops ar naudu arī mūsu jaunākajam dēlam,” sieva sacīja.

Mājās sieva bilda: „Mans laiks ir apritējis. Tagad man jāiet.”

„Kurp tad tu gribi doties?” vīrs jautāja.

Sieva neko neatbildēja, devās tik ārā pa vārtiem. Vīrs gan vēl centās viņu notvert, bet sieva gājusi kā gars šim pa priekšu. Aizgāja līdz tai vietai, kur vīrs sievu reiz atrada. Tur sieva – plunkšķ! – nozuda upē.

Vīrs atgriezās mājās, izraka bagātību no zemes un mierīgi dzīvoja ar saviem bērniem.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā  šeit.