Kāda atraitne vakarā sēdēja pie ratiņa un domāja par savu dārgo nelaiķa vīru. Piepeši durvis atveras un iekšā nāk mirušais vīrs. „Dod man ēst!” viņš sievai prasa. Sieva atnes zirņu zupu un vārītas vistu olas. Mirons mudīgi sāk ēst, bet ņem zirņus ārā no zupas, liek uz galda, ar dūcīti pārgriež uz pusēm, ēd un atstāj zirņu miziņas. Toties olas ēd ar visām čaumalām.

Kaimiņu bērni redzēja, ka viņsētā iebrauc kāds vīrs, labs zirgs aizjūgā, lepnas sakas kaklā. Skrien turp, raugās pa durvju šķirbu un redz šo ērmīgo ēšanu. Atgriežas atpakaļ mājās un stāsta: „Kaimiņtēvocis pārbrauca mājās un ēd – zirņus nomizo, bet olas vico ar čaumalu. Tas nu nav riktīgs cilvēks!”

Bet vīrs ēda un mudināja sievu žigli ģērbties, lai dotos ceļā. Kad sieva gatava, apsēdās kamanās un vēja ātrumā aizbrāzās.

Vīrs dod sievai cilvēka roku un saka: „Ēd!” Sieva noliek roku kamanu dibenā.

Vīrs saka: „Mēness spīd, mirons brauc, skaistā, mīļā, dārgā, vai baidies?”

Sieva atbild: „Kas man ko baidīties, kad pašas mīļais līdzās.”

Vīrs iesaucas: „Ķepa, kur esi?”

„Kamanu dibenā!” atbild roka.

„Kāpēc tu neapēdi?” prasa vīrs.

„Gan jau apēdīšu,” atbild sieva.

Brauc tālāk, vīrs saka: „Mēness spīd, mirons brauc, skaistā, mīļā, dārgā, vai baidies?”

Sieva atbild: „Kas man ko baidīties, kad pašas mīļais līdzās.”

Vīrs iesaucas: „Ķepa, kur esi?”

„Zem sēdekļa!” atbild roka.

„Kāpēc tu šo tur noliki un neapēdi?” vaicā vīrs.

„Gan jau apēdīšu,” atbild sieva.

Nonāk pie viena kroga, vīrs aptur zirgu un iet krogā. Sieva pa durvīm raugās, ko vīrs tur dara. Redz, ka tas kā suns skrien pa kroga grīdu, zem galda un pa kaktiem un grauž kaulus.

Sieviete noslēpj cilvēka roku apakš drānām pie sirds. Vīrs nāk ārā, atkal sēžas kamanās un traucas tālāk.

„Mēness spīd, mirons brauc, skaistā, mīļā, dārgā, vai baidies?” saka vīrs.

„Kas man ko baidīties, kad pašas mīļais līdzās,” atbild sieva.

„Ķepa, kur esi?” iesaucas vīrs.

„Zem sirds!” atbild roka.

Vīrs domā, ka nu sieva roku apēdusi.

Traucas tālāk un nonāk kapsētā. Vīrs sāk rakt bedri, un sieva stāv pie bedres malas. Kad bedre jau tik dziļa, ka vīrs sievu vairs neredz, tā novelk drānas un uzliek uz krusta. Pati skrien pie mācītāja un izstāsta tam savu stāstu.

Vīrs grib sievu novilkt lejā, taču sagrābj krustu un iekliedzas: „Ai, ai, sāp!” Tūlīt metas sievai pakaļ pie mācītāja. Tur brēc pa durvīm: „Ņau! Atdodiet manu tiesu!”

Mācītājs noņēma sievai no pirksta laulības gredzenu, uzlika krāsns kruķa galā, sakarsēja ugunīgu un pa durvju spraugu padeva vīram. Tas grāba gredzenu un aizbrāzās prom ar tik lielu rīboņu un dārdoņu, ka mācītāja mājai iebruka durvju stenderes un skursteņu gali.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.