Kāds jauns vīrs un sieva divatā dzīvojuši mežā. Bet drīz vīrs nomira. Pāris mēnešu pēc vīra nāves jaunajai atraitnei piedzima dvīņi – viens dēls, otra meita. Drīz pēc bērnu dzimšanas Dievs teicis vienam eņģelim debesīs: „Ej un atved viņu māti uz debesīm.”Eņģelis nonācis lejā meža mājiņā. Māte ar bērniem gulēja gultā, abi vājulīši viņai pie krūtīm zīduši. Eņģelim, to redzot, sametās viņus žēl, un viņš devās atpakaļ viens.

Dievs jautājis: „Kāpēc tu neatvedi līdzi to atraitni?”

Eņģelis atbildējis: „Man sametās žēl atstāt bērniņus vienus pašus pasaulē, bez mātes viņi drīz nomirtu.”

Taču Dievs sadusmojās un nodzina eņģeli no debesīm uz zemes – ko neklausīja viņa pavēlei. Tad viņš aizsūtīja kādu citu eņģeli atvest bērnu māti, ko tas arī izdarīja un uznesa mātes dvēseli debesīs.

Bet uz zemes nodzītais eņģelis kļuva par ķesteri tās pašas puses baznīcā, no kuras bija nākusi bērnu māte.

Tikmēr mežsargs bija devies uz būdiņu apraudzīt, kā atraitnei tagad klājas. Bet, iekšā iegājis, atrada sievieti mirušu un bērnus viņai pie krūtīm raudam. Viņš paņēma bērnus pie sevis audzināšanā un lika viņu māti godam aprakt.

Pēc četriem gadiem mežsargs ar audžubērniem devās uz baznīcu. Kad bijušais eņģelis, kas tur par ķesteri kalpoja, ieraudzīja viņus ienākam, viņš tūlīt pazina abus bērnus. Nu viņš gan saprata, kā bērniem bija lemts šajā pasaulē izdzīvot arī bez mātes.

Kad mežsargs sāka skaitīt tēvreizi, ķesteris no baznīcas piepeši pazudis. Viņš bija paņemts atpakaļ par eņģeli.

Esmu šo stāstu dzirdējis arī citādi.

Kad eņģelis bija nodzīts lejā no debesīm, viņš devās uz mežu un skuma. Viņš bija pavisam kails. Bet gadījās, ka mežā viņu ieraudzīja kāds dzērājs kurpnieks. Tas soļoja taisni pie eņģeļa un vaicāja, vai tas māk kurpnieka darbus. Eņģelis atbildēja, ka mazliet saprot gan.

Tad nu kurpnieks tam iedeva kādu skrandu ko apsegties un aizveda uz savām mājām. Tur sieva sāka ar viņu ķīvēties un rāties, sak, par ko viņš pie sevis tādus dzērājus ved, kas pat drānas no muguras nodzer. Eņģelis pats uz to nav teicis ne ā, ne bē.

Vīrs palika pie sava un atstāja eņģeli pie sevis amatā. Eņģelis strādāja ļoti skaisti un aizvien vairāk ļaužu nāca pie kurpnieka prasīt apavus.

Pēc četriem gadiem arī mežsargs ar audžubērniem ieradās pie kurpnieka. Eņģelis bērnus tūlīt pazina. Viņš bērniem darināja ļoti skaistas kurpes, kādas agrāk nebija redzētas. Sev mežsargs bija pastellējis gamašas, bet eņģelis viņam darinājis mirstamās kurpes.

Citurīt mežsargs nācis apaviem pakaļ un dusmojies, kāpēc viņam uztaisītas mirstamās kurpes, ja viņš gribējis zābakus. Eņģelis uz to sacījis: „Tās tev vajadzēs vēl šovakar.”

Tad nu mežsargs kurpes pieņēmis un gājis. Vakarā piepeši nomiris.

Tajā pašā laikā arī eņģelis pazudis no kurpnieka mājas – viņu uzņēma atpakaļ debesīs.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.