Vējš reiz atlaidās atpūsties un palika guļam. Miegs nebija ilgs, nebija arī īss, taču cilvēkiem, zvēriem un augiem vēja ļoti trūka. Tā kā vējš aizvien nekur nerādījās, visi zvēri, no vislielākā līdz pašam mazākajam, sāka vēju meklēt. Taču neviens neatrada.

Beigās vēju meklēt devās zirneklis. Viņš notika tālu pāri lielai jūrai un nudien atrada vēju guļam līdzās lielam akmenim. Zirneklis pārvilka vējam pāri tīklu un tad modināja.

Vējš pamodās un no zirnekļa dzirdēja, cik ļoti viņa visiem pietrūkst un kā viņu gaida atpakaļ mājās. Vējš gribēja tūlīt celties, bet vispirms mazo zirnekli brīdināja: „Tik sargies, kad es celšos no šejienes!”

Zirneklis lūdza: „Vējiņ, pagaidi mazliet! Pacieties, līdz pāri jūrai būšu nonācis mājās, tad celies un pūt, cik spēka!”

Vējš apsolīja zirnekļa lūgumu izpildīt.

Jūras vidū zirneklim pretī lidoja muša.

„Sveika, muša!” sauca zirneklis.

„Sveiks, sveiks!”

„Vai zini, es atradu vēju! Viņš gulēja otrpus jūras, līdzās lielam akmenim!”

Muša acumirklī lidoja atpakaļ un paziņoja citiem zvēriem, ka viņa atradusi vēju un modinājusi no miega. Zvēri nolēma viņas pūliņus atalgot. Pateicībā mušai kopš šī brīža atvēlēts būt visu ēdienu pirmajai nogaršotājai.

Beidzot galā nonāca arī zirneklis, un nu izrādījās, ka alga par vēja pamodināšanu jau samaksāta mušai. Neviens neticēja, ka tas bijis viņš, kas vēju atradis. Zirneklis nesaņēma nevienu pašu pateicības vārdu.

Kopš tā laika zirnekļi vij savus tīklus visās malās, lai mušas tajos ieķertos un zirnekļi tās lielā priekā varētu nolocīt.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.