Dzīvojis reiz viens bagāts kungs lepnā pilsētas mājā, un laukos viņam bijušas vēl trīs muižas. Vīrelis bijis tik skops, ka neiedrīkstējies ne ēst, ne dzert, ne arī sievu ņemt – tāda viņu noēdis pliku. Viņam bija viena vienīga kalpone, un i tad kungs katru dienu kurnēja, ka tā daudz ēdot un daudz šķērdējot. Kad nu meitene savu ēšanas niķi pēc kunga pavēles nav atmetusi, saimnieks viņu beigās padzina.

Tad kungs kādus mēnešus dzīvoja pavisam viens. Arī tā nebija labi, un atkal viņš šur un tur klaušinājis pēc kalpones. Beigās sastapās ar kādu viltīgu meitēnu. Meitene teikusi, ka vispār neēd, tikai katru dienu trīs reizes atgrūž vaļā logu un ieelpo vēju – tas esot viņas ēdiens un dzēriens. Tādā vīzē viņa kopš bērnības uzaugusi un līdz šobaltdienai nodzīvojusi.

„Nu ja tas viss ir tiesa, ko viņa runā, vai labāka kalpone maz var būt!” domāja kungs. „Beidzot esmu atradis tādu, kādu tik ilgi velti meklēju.”

Kad nu kungs jautāja, cik daudz algas šī dīvainā meita grib, tā atbildēja: „Līdz šim aizvien esmu piemaksājusi tiem, pie kā dienu. Kāpēc tad kungam jāmaksā man alga? Es taču dzīvoju viņa dzīvoklī!”

„Tas tiesa, tas tiesa!” apstiprināja kungs. „Tu esi viens labs bērns. Bet, ja tu man godam kalposi, es no tevis neprasīšu ne plika graša. Es jau neesmu nekāds negantnieks vai skopulis, lai ar savu kalponi tiesātos.”

Tā nu sacīts, darīts, un jaunā meita stājās dienestā. Skaidrībai jāteic, ka meitene ēda un dzēra tāpat kā kurš katrs cilvēks un tikai gribēja spēlēt kumēdiņus ar alkatīgo un bagāto kungu. Kungs lūkoja un vēroja savu kalponi katru dienu – vai tik šī dažreiz kādu drusciņu neapēd, tad šo par mānīšanos tūlīt triektu prom. Bet, lai cik acīgi okšķerēja, neko tādu nemanīja. Meita trīs reizes dienā sēdās uz loga, atgrūda vēdlodziņu un dziļi ieelpoja vēju.

Tad kungam ar reizi uznāca precību domas. Kas kaitētu apņemt par sievu šādu debesu eņģeli, kas neko nešķērdē un dzīvo tikai no Dieva vēja. Kad viņš savas domas pauda meitenei, tā nepavisam nebija pretī, kaut gan precinieks piecdesmit gadu vecs puiša cilvēks. Viņam taču piederēja trīs muižas, un ar to nabaga kalpa meitai bija atliku likām.

Tad nu drīz kāzas nosvinētas un sieva apņemta. Zināma lieta, kāzinieku nebija. Bet kas par to – kāzas var nosvinēt arī bez ļaudīm, ja mīlestība neatvēl laika!

Vēl pāris nedēļu bijusī kalpone, tagad bagāta kundze, turēja savu ēšanu no jaunā vīra slepenībā. Tad viņa šķīra jaunu lappusi: nopirka tirgū trīs vistas, izcepa, apsēdās pie pusdiengalda un noēda visas trīs. Tās bija jaunas vistas, un kundze taču bija sprauna sieva!

Kungs tajā visā no malas slepus noskatījās. Kundze gan to zināja, taču nelikusies traucēties.

Kad sieva pusdienas beidza, kungs kā neprātīgs pieskrēja klāt, pats izsamisdams: „Visas trīs! Visas trīs!” Pēc tam kungs noģība un kundze to iecēla gultā. Lielās dusmās kungs spēja tikai atkārtot šos divus vārdus: „Visas trīs! Visas trīs!”

Kundze atģida, ka pēc tādas dusmošanās kungs ilgi vairs nebūs dzīvotājs. Viņa sūtīja pēc tiesnešiem, lai testamentā ierakstītu, kam pēc kunga nāves paliks muižas. Kad nu amatvīri pie slimā ieradās, tas vienādiņ rādīja ar pirkstu uz savu jauno sievu un sauca: „Visas trīs, visas trīs!” Kad tiesas kungi vaicāja, ko tas „Visas trīs!” nozīmē, slimais aizvien dziedāja tos pašus vārdus. Nu kundze skaidroja, ka kungs grib viņai mantojumā norakstīt tās trīs muižas, kas viņam laukos. Kad amatvīri savu jautājumu slimajam vēlreiz atkārtoja, tas māja ar galvu uz kundzes pusi un sauca vēl: „Visas trīs!”

Tad nu testamentu uzrakstīja, ar zieģeli apstiprināja un lika tiesas šķirstā. Drīz pēc tam, kad tiesas amatvīri aizgāja, sīkstulis vīrs arī nomira un kundze dabūja sev visas trīs muižas un piedevām vēl lepno pilsētas māju, kur viņi dzīvoja.

Kundze nodzīvoja ilgi, taču pie vīra vairs neizgāja, jo domāja: „Kas zina, ar kādu viltnieku vēl varu sastapties.” Bet, kļuvusi jau pavisam veca, viņa pārdeva visas savas muižas. Par tām dabūja miljons rubļu, ko pa piecsimt rubļiem izdalīja nabaga darba cilvēkiem un tūkstošus padarīja laimīgus. Viņi visi apliecināja, ka lūgs par viņas un viņas vīra dvēseli un liks to darīt arī saviem bērniem un bērnu bērniem.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.