Ziemsvētku naktī puteņa laikā kāds ceļinieks apmaldījies. Cilpas mezdams, nonācis līdz kādai mājai, kur spīdējusi uguns. Tā bijusi pēršanās pirts. Vīrs gāja iekšā prasīt ceļa un naktsmāju. Tur viņš atrada salmus uz grīdas, uguni degam un vecu vīru ar sirmu bārdu.

Ceļinieks jautāja vecajam, vai nevarētu te pārlaist nakti, jo viņš un viņa zirgs ceļā noguruši un ārā īsts putenis. Domājis, ka te siltā vietā būtu īsti labi pūtināt nosalušos kaulus.

Vecais bildis: „Noej vispirms uz namu kalnā un paskaties, vai tur viss rāmi.”

Vīrs gājis un pie piedarba sliekšņa redzējis zemē asiņainu zirga maitu. Iegājis mājā, atrada visus guļam. Ap viena laulātā pāra mutēm redzēja lidināmies taurenīti, otram pārim no vienas mutes otrā lodājusi čūska.

Ārā viņš dzirdēja vaidus un saucienus: „Savāc mani, pacel mani!”

Kad ceļavīrs aizgājis atpakaļ uz pirti, vecais sacījis: „Zirgu vari likt pirtspriekšā, nav te ne zagļu, ne plēsoņu.”

Vīrs izjūdzis zirgu un devis ēst.

Pirtī vecis jautājis: „Ko tu tur kalnā redzēji?”

Nu vīrs skaidrojis, ko redzējis un dzirdējis: sliekšņa priekšā zirga maita, vieniem gulētājiem ap mutēm lidinājās taurenis un otriem čūska lodāja no mutes mutē, un no āra skanēja saucieni.

Tad nu vecais ceļiniekam skaidroja šādi: „Zirga maita nozīmē to, ka visas zirglietas svētajā ziemsvētku naktī mētājas pie sienas un ragavas laukā sniegā. Pāris, kam ap muti lidinājās taurenītis, dzīvo dievbijīgu dzīvi un viņus sargā eņģelis. Tie, kam čūska no mutes mutē lodāja, ir ļaunuma pilni. Vienādvien kašķējas un zākājas viens ar otru. Tā balss, ko laukā dzirdēji, bija tās vārpas un graudi, kas nevīžības un slinkuma pēc zemē atstāti.”

Nu vīrs atlaidies salmos uz lāvas un aizmidzis. No rīta pamodies atradis sevi guļam uz plikas lāvas, pirtsslotu pagalvī. Nav bijis salmu, ne miņas no uguns vai veča – viss pazudis.

Vīrs jūdzis zirgu un atkal braucis savu ceļu.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.