“Rādās,” domā, “šeit arī cilvēki dzīvo!”

Gāja, gāja, te priekšā liela pilsēta, pie vārtiem sardzes būda, blakus stāv sargs, zaldāts to uzrunā – sargs klusē, nekustas; saņem aiz rokas – akmens!

Iegāja zaldāts sardzes būdā, iekšā daudz ļaužu, gan guļ, gan sēž, tikai visi sastinguši. Gāja klaiņot pa ielām – visur tas pats, nevienas dzīvas dvēseles, visi pārakmeņojušies! Lūk, arī pils, gleznojumiem un kokgriezumiem rotāta, ies tur. Skatās – istabas greznas, uz galdiem dažādi ēdieni un dzērieni, bet visapkārt kluss un tukšs.

Zaldāts iekoda, iedzēra, apsēdās atpūsties. Te izdzird – kāds piebrauc pie lieveņa. Paķēra šauteni un nostājās sardzē.

Ienāca pilī brīnumdaiļa ķēniņmeita ar savām auklēm un apteksnēm, zaldāts viņai atdeva godu, bet viņa viņam laipni paklanījās.

Sveicināts, kareivi! Stāsti, - saka, - kāds vējš tevi šurp atpūtis?

Zaldāts sāk stāstīt.

Apņēmos es ķēniņa dārzu sargāt, un pasāka turp laisties liels putns un kokus postīt, es viņu pieķēru un iešāvu spārnā, tā ka izkrita trīs spalvas. Metos putnam pakaļ un attapos šeit.

Tas putns ir mana māsa, daudz viņa ļauna dara un arī manai karaļvalstij nelaimi uzsūtījusi – visi mani ļaudis pārakmeņojušies. Bet tu klausies – še tev grāmata, nostājies vakarā šeit un lasi, kamēr gaiļi sāks dziedāt. Lai kādi ķēmi tev rādītos, tu paliec pie sava – lasi grāmatu un turi to cieši, lai neizrauj, citādi dzīvs nepaliksi! Ja nostāvēsi trīs naktis, būšu tava sieva.

Labi! – zaldāts atbild.

Tikko satumsa, paņēma viņš grāmatu, nostājās un sāka lasīt.

Te sāk zeme dimdēt, pils dārdēt – ieradās vesels karaspēks, metās zaldātam virsū viņa bijušie priekšnieki, sāka viņu par bēgšanu strostēt un solīja sodīt ar nāvi, jau pielādē šautenes, notēmē... Bet zaldāts uz viņiem neskatās, grāmatu no rokām ārā nelaiž, stāv tik un lasa.

Iedziedājās gaiļi, un pazuda visi kā nebijuši.

Nākamajā naktī gāja vēl trakāk, bet trešajā pavisam karsti – atskrēja bendes ar zāģiem, cirvjiem, āmuriem, gribēja viņam kaulus saskaldīt, dzīslas saplēst, ugunī viņu svilināt, bet paši to vien tīko, kā grāmatu no rokām izraut. Tik briesmīgi bija, ka zaldāts knapi izturēja.

Iedziedājās gaiļi, un visi murgi izčibēja.

Tai pat mirklī visa karaļvalsts atdzīvojās, ielās un namos sāka ļaudis rosīties, pilī ieradās ķēniņmeita ar ģenerāļiem un svītu, visi zaldātam pateicās un godāja viņu par savu kungu.

Nākamajā dienā viņš apprecēja daiļo ķēniņmeitu un dzīvoja ar viņu laimē un saticībā.  

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.