Dimitrijs un Vasilijs caradēli turēja ļaunu prātu uz jaunāko brāli Ivanu caradēlu, ka viņam izdevies spalvu no brīnumputna astes izraut. Tēva svētību saņēmuši, abi devās meklēt brīnumputnu. Arī Ivans caradēls lūdza tēvam svētību. Cars Vislavs saka viņam: „Dēls mans mīļotais, mans lolojums! Tu vēl esi jauns un pie tādiem tāliem un grūtiem ceļiem neesi radis, kam tev mani jāpamet? Brāļi taču jau aizbrauca. Ja nu tu mani atstāj un neviens no jums ilgi neatgriežas? Man jau vecums nāk virsū un dieviņš mani var kuru katru dienu saukt pie sevis. Ja nu es nomirstu jūsu prombūtnes laikā, kas tad valdīs manā zemē? Izcelsies vēl dumpis vai nesaskaņas tautā, un nebūs neviena, kas to savaldītu, vai arī atnāks kāds nedraugs pāri mūsu robežām, bet karaspēku neviens nevadīs.” Tomēr, lai kā cars Vislavs centās atrunāt Ivanu caradēlu, nekādi nevarēja noturēt, tik neatlaidīgi viņš lūdzās. Saņēma Ivans caradēls tēva svētību, izvēlējās zirgu un devās ceļā, pats nezinādams, kurp.

Jāja, jāja, varbūt tuvu, varbūt tālu, varbūt zemu, varbūt augstu – ātri rit pasaku kamolītis, ne tik ātri darbiņš padarās. Beidzot nonāca viņš klajā laukā, zaļā pļavā, bet zaļajā pļavā stāv stabs, uz staba rakstīti šādi vārdi: „Kurš brauks no šī staba taisni, tas būs nosalis un izsalcis; kurš brauks pa labi, tas pats būs sveiks un vesels, bet kumeļš tam būs pagalam; bet kurš brauks pa kreisi, tas pats būs pagalam, toties zirgs būs sveiks un vesels.” Ivans caradēls izlasīja uzrakstu un aizbrauca pa labi, prātodams – lai arī kumeļš būs pagalam, toties pats dzīvs un ar laiku varēs sadabūt sev citu kumeļu. Jāja dienu, otru, trešo, piepeši izlec viņam ceļā milzīgs vilks pelēcis un saka: „Apžēliņ, tautudēls, Ivan caradēls! Tu tak lasīji, uz staba rakstīts, ka kumeļš būs pagalam, kālab šurpu jāji?” Šos vārdus izteicis, vilks pārplēsa Ivana caradēla kumeļu uz pusēm un devās prom.

Ivans caradēls gauži noskuma par savu kumeļu, sāka rūgti raudāt un tālāk gāja kājām. Gāja viņš veselu dienu un neizsakāmi piekusa. Kolīdz gribēja piesēst atpūsties, tā uzreiz viņu panāk vilks pelēcis un saka: „Žēl man tevis, Ivan caradēls, ka tu tā nomokies, kājām iedams; žēl man arī, ka nokodu tavu labo kumeļu. Sēdies man, pelēcim, virsū, un saki, kurp lai tevi aizvedu un kālabad!” Ivans caradēls pateica vilkam pelēcim, kurp dodamies, un tas aizšāvās ātrāk par kumeļu. Pēc kāda laika nakts vidū vilks atveda Ivanu caradēlu pie ne pārāk augsta akmens mūra, apstājās un sacīja: „Kāp nu, Ivan caradēls, nost no manis, pelēča, un rāpies pāri šim mūrim, tur ir dārzs, un sēd tai dārzā brīnumputns zelta būrī. Tu brīnumputnu paņem, bet zelta būri neaiztiec – ja paņemsi būri, tev no turienes vairs neaiziet, uzreiz tevi noķers.”

Ivans caradēls pārkāpa mūrim, nonāca dārzā, ieraudzīja brīnumputnu zelta būrī, un tas viņu dikti sakārdināja. Izņēma putnu no būra un devās atpakaļ, tad apdomājās un saka sev: „Kālab es paņēmu putnu bez būra, kur tagad viņu likšu?” Atgriezās un, kolīdz pieskārās zelta būrim, tā uzreiz sacēlās rīboņa pa visu dārzu, jo zelta būrim stīgas piestiprinātas. Sargkareivji uzreiz pamodās, noķēra Ivanu caradēlu ar visu brīnumputnu un aizveda pie sava cara, kuru sauca par Dolmātu. Cars Dolmāts dikti noskaitās uz Ivanu caradēlu un uzkliedza viņam skaļā, niknā balsī: „Apžēliņ, tautudēls! Kā nav kauna, tev, zaļknābi, šitā zagt! Kas tu tāds vispār esi, no kurienes un kāda tēva dēls, un kādā vārdā tevi saukt?” Ivans caradēls viņam atbild: „Esmu no Vislava karaļvalsts, cara Vislava dēls, bet sauc mani par Ivanu caradēlu. Tavs brīnumputns bija pasācis pie mums lidot katru nakti un plūca ābolīšus no mana tēva iemīļotās ābeles, gandrīz visu koku samaitāja. Tāpēc sūtīja mani tēvs, lai sameklēju brīnumputnu un viņam pārvedu.” – „Ak tu jaunekli, Ivan caradēls,” saka cars Dolmāts, „vai tad tā pieklājas darīt, kā tu izdarīji? Būtu tu atnācis pie manis, es tev brīnumputnu būtu ar godu atdevis, bet vai tagad tev patiks, ja es izziņošu pa visurieni, kā tu manā valstī nekrietni izdarījies? Taču klausies, Ivan caradēls! Ja tu man labi pakalposi – aizjāsi aiz trejdeviņām zemēm un sadabūsi man cara Afrona zeltkrēpju kumeļu, es tev piedošu un brīnumputnu ar godu atdošu, bet ja to nepaveiksi, tad izziņošu visās zemēs, ka tu esi negodīgs zaglis!” Ivans caradēls pameta caru Dolmātu gauži noskumis, apsolījies atvest viņam zeltkrēpju kumeļu.

Aizgāja viņš pie vilka pelēča un pastāstīja visu, ko cars Dolmāts viņam teicis. „Apžēliņ, Ivan caradēls!” vilks viņam saka. „Kālab tu mani neklausīji un zelta būri paņēmi?” „Vainīgs esmu,” Ivans caradēls atzīst. „Labi, lai notiek,” saka vilks pelēcis. „Sēdies man, vilkam pelēcim, virsū, aizvedīšu tevi, kur tev vajag.” Ivans caradēls uzrāpās vilkam mugurā, un vilks aizšāvās kā bulta, skrēja varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, līdz beidzot naktī sasniedza Afrona karaļvalsti. Nonācis pie cara Afrona marmora staļļiem, vilks saka Ivanam caradēlam: „Tagad ej, Ivan caradēls, šajos marmora staļļos iekšā (visi sargkareivji pašlaik guļ), un ņem zeltkrēpju kumeļu. Tikai zini – pie sienas karājas iemaukti, tos neņem, citādi tev plāni klāsies!” Ivans caradēls iegāja staļļos, paņēma zeltkrēpju kumeļu un griezās jau atpakaļ, taču ieraudzīja pie sienas zelta iemauktus un tik ļoti tos iekāroja, ka noņēma no naglas. Te uzreiz sacēlās liela rīboņa pa visiem staļļiem, jo iemauktiem stīgas piestiprinātas. Staļļu sargkareivji tūdaļ pamodās, atskrēja, noķēra Ivanu caradēlu un aizveda pie cara Afrona. Cars Afrons sāk viņu izvaicāt: „Apžēliņ, tautudēls! Saki man, kas tāds esi, no kādas valsts, kāda tēva dēls un kādā vārdā tevi saukt?” Atbildēja viņam Ivans caradēls: „Esmu no Vislava karaļvalsts, cara Vislava dēls, bet sauc mani par Ivanu caradēlu.” „Ak tu jaunekli, Ivan caradēls! Vai tad godīgam bruņiniekam pieklājas tā darīt, kā tu darīji? Būtu tu atnācis pie manis, es tev zeltkrēpju kumeļu pats ar godu būtu iedevis! Vai tev tagad patiks, ja es izziņošu pa visurieni, kā tu manā valstī nekrietni izdarījies? Taču klausies, Ivan caradēls! Ja labi man pakalposi un aizjāsi aiz trejdeviņām zemēm trejdesmitā valstībā un atgādāsi man ķēniņmeitu Jeļenu Brīnumdaiļo, kurā es jau sen ar visu sirdi un dvēseli esmu iemīlējies, bet nevaru dabūt, tad es tev tavu nodarījumu piedošu un zeltkrēpju kumeļu ar godu atdošu. Ja ne, tad izziņošu visās zemēs, ka esi negodīgs zaglis, un pavēstīšu, ko tu manā valstī izdarīji.” Ivans caradēls apsolījās caram Afronam ķēniņmeitu Jeļenu Brīnumdaiļo sadabūt, bet pats pameta cara pili, rūgti raudādams.

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)