Varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, jāja viņš zeltkrēpju kumeļā kopā ar brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, un, kad līdz tēvzemei bija palikušas divdesmit verstis, nokāpa zemē un atlaidās koka pavēnī; zeltkrēpju kumeļu piesēja pie koka, bet būri ar brīnumputnu nolika sev blakus. Mīkstā zālē gulēdami un mīļus vārdus viens otram sacīdami, abi cieši aizmiga. Tai pat laikā Ivana caradēla brāļi, Dimitrijs un Vasilijs caradēli, dažādas zemes izbraukājuši un brīnumputna neatraduši, atgriezās tēvzemē tukšām rokām un netīšām uzdūrās dusošajam brālim Ivanam caradēlam ar brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu. Ieraudzījuši zālē zeltkrēpju kumeļu un brīnumputnu, viņi tos tik ļoti iekāroja, ka nolēma nonāvēt savu brāli Ivanu caradēlu. Dimitrijs caradēls izvilka no maksts zobenu, nodūra Ivanu caradēlu un sacirta gabalu gabaliņos. Tad viņš pamodināja ķēniņmeitu Jeļenu un sāka iztaujāt: „Brīnumdaiļā jaunava! No kādas valsts tu esi, kāda tēva meita un kādā vārdā tevi sauc?” Brīnumdaiļā ķēniņmeita Jeļena, ieraudzījusi Ivanu caradēlu mirušu, dikti sabijās, sāka rūgti raudāt un teica caur asarām: „Esmu ķēniņmeita Jeļena Brīnumdaiļā, un mani bija ieguvis Ivans caradēls, kuru jūs nogalējāt ļaunā nāvē. Jūs būtu bijuši krietni bruņinieki, ja izjātu ar viņu klajā laukā un uzveiktu godīgi! Bet jūs viņu miegā nogalējāt, kādu gan uzslavu esat pelnījuši? Aizmidzis cilvēks ir tikpat kā beigts!” Tad Dimitrijs caradēls pielika zobenu pie Jeļenas Brīnumdaiļās sirds un sacīja viņai: „Klausies, Jeļena Brīnumdaiļā! Tu tagad esi mūsu rokās, mēs tevi vedīsim pie sava tētiņa, cara Vislava Andronoviča, un tu viņam saki, ka mēs sadabūjām gan tevi, gan brīnumputnu, gan zeltkrēpju kumeļu. Ja ne, uzreiz tevi nogalēšu!” Brīnumdaiļā ķēniņmeita Jeļena nāves bailēs svēti nosolījās visu teikt, kā viņai pavēlēts. Tad Dimitrijs caradēls ar Vasiliju caradēlu lozēja, kuram tiks brīnumdaiļā ķēniņmeita Jeļena un kuram – zeltkrēpju kumeļš. Izlozēja, ka brīnumdaiļā ķēniņmeita pienākas Vasilijam caradēlam, bet zeltkrēpju kumeļš – Dimitrijam caradēlam. Tad Vasilijs caradēls ņēma brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, uzsēdināja savā kumeļā, bet Dimitrijs caradēls uzkāpa zeltkrēpju kumeļā un paņēma brīnumputnu, lai atdotu to savam tēvam, caram Vislavam Andronovičam, un viņi devās ceļā.

Ivans caradēls gulēja beigts tajā vietā tieši trīsdesmit dienas, līdz viņam uzskrēja vilks pelēcis un pazina pēc Ivana caradēla gara. Gribēja viņam palīdzēt – atdzīvināt, tikai nezināja, kā lai to izdara. Tad ieraudzīja vilks pelēcis kraukli un divus krauklēnus, kas lidinājās virs līķa un gribēja nolaisties zemē paēst Ivana caradēla miesu. Pelēcis paslēpās krūmā un, kolīdz krauklēni nolaidās zemē un sāka ēst Ivana caradēla miesu, viņš izlēca no krūma, sagrāba vienu krauklēnu un gribēja jau plēst uz pusēm. Tad zemē nolaidās krauklis, apsēdās mazliet atstatu no vilka pelēča un sacīja viņam: „Apžēliņ, tautudēls, vilks pelēci! Neaiztiec manu pastarīti, viņš tak tev nekā nav nodarījis!” „Klausies, kraukli kraukļadēls!” teica vilks pelēcis. „Es tavu pastarīti neaiztikšu un palaidīšu vaļā sveiku un veselu, ja tu man pakalposi – aizlidosi aiz trejdeviņām zemēm trejdesmitā valstī un sadabūsi man dzīvības ūdeni un nāves ūdeni.” Uz to krauklis kraukļadēls viņam atbildēja: „Es tev pakalpošu, tikai neaiztiec manu dēlu!” Šos vārdus izteicis, krauklis aizlidoja un drīz pagaisa skatienam. Trešā dienā krauklis bija atpakaļ un nesa līdzi divas pudeles – vienā dzīvības ūdens, otrā – nāves, un atdeva pudeles vilkam. Vilks pelēcis paņēma pudeles, pārplēsa krauklēnu uz pusēm, uzšļakstīja tam nāves ūdeni – krauklēns saauga kopā, uzšļakstīja dzīvības ūdeni – krauklēns noskurinājās un aizlidoja. Tad pelēcis uzšļakstīja nāves ūdeni Ivanam caradēlam – viņa miesa saauga, uzšļakstīja viņam dzīvības ūdeni – Ivans caradēls piecēlās un iesaucās: „Cik ilgi es esmu nogulējis!” Uz to viņam vilks pelēcis atbildēja: „Jā, Ivan caradēls, bez manis būtu gulējis mūžīgi, jo tavi brāļi tevi sacirta gabalos un gan brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, gan brīnumputnu, gan zeltkrēpju kumeļu aizveda sev līdzi. Steidzies nu uz tēvzemi, brālis tavs, Vasilijs caradēls, šodien precas ar tavu līgavu – brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu. Lai tu ātrāk paspētu, sēdies man, pelēcim, mugurā – es tevi aiznesīšu.” Ivans caradēls uzkāpa pelēcim mugurā un vilks skrēja ar viņu uz cara Vislava Andronoviča valsti, varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, kamēr atskrēja līdz pilsētai. Ivans caradēls nokāpa no vilka pelēča, devās uz pilsētu, un, nonācis pilī, ieraudzīja, ka brālis Vasilijs caradēls prec brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, jau atgriezies ar viņu no altāra un sēž pie galda. Ivans caradēls ienāca zālē, un, kolīdz Jeļena Brīnumdaiļā viņu ieraudzīja, uzreiz pielēca kājās, metās bučot viņa saldās lūpas un iesaucās: „Lūk mans mīļais līgavainis, Ivans caradēls, nevis tas ļaundaris, kas pie galda sēž!” Tad cars Vislavs Andronovičš piecēlās un sāka brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu iztaujāt, ko gan tas nozīmē, ko viņa teikusi. Jeļena Brīnumdaiļā pastāstīja viņam baltu patiesību, visu, kā bijis – kā Ivans caradēls ieguvis viņu pašu, zeltkrēpju kumeļu un brīnumputnu, kā vecākie brāļi viņu miegā nogalējuši un kā tie Jeļenu iebiedējuši, lai saka, ka viņi to visu ir sadabūjuši. Cars Vislavs dikti saniknojās uz Dimitriju un Vasiliju un iespundēja viņus pagrabā, bet Ivans caradēls apprecēja brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu un dzīvoja ar viņu tik mīļi un draudzīgi, ka viņi viens bez otra ne mirklīša nevarēja iztikt. 

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.