Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Vasilisa Brīnumdaiļā
Teicējs: Pēteris Šogolovs
Reiz kādā zemē dzīvoja kupcis. Divpadsmit gadus viņš nodzīvoja ar sievu, taču viņiem bija tikai viena meita, Vasilisa Brīnumdaiļā. Kad māte nomira, meitenei bija astoņi gadi. Mirstot kupča sieva pasauca meitu, izņēma no segas apakšas lellīti un iedeva viņai, teikdama:
Klausies, Vasilisīt! Piemini un pildi manus pēdējos vārdus. Es mirstu un līdz ar mātes svētību atstāju tev šo lellīti, glabā to vienmēr pie sevis un nevienam nerādi, bet, ja tev gadās kāda bēda, pabaro viņu un palūdz padoma. Viņa paēdīs un pateiks tev, kā līdzēt.
Tad māte meitu noskūpstīja un nomira.
Pēc sievas nāves tirgonis sēroja, kā pienākas, bet tad sadomāja atkal precēties. Viņš bija labs cilvēks, un līgavu netrūka, taču vislabāk viņam pie sirds gāja kāda atraitne. Viņa bija jau gados, un viņai bija divas meitas, gandrīz Vasilisas vienaudzes – rādījās lietpratīga māte un saimniece. Tirgonis atraitni apprecēja, bet pievīlās – nebija vis viņa Vasilisai nekāda labā māmuļa. Vasilisa bija visskaistākā meitene visā ciemā, un pamāte ar meitām viņu par to apskauda un nomocīja darbos, lai viņa izkāmētu, lai vējā un saulē samelnētu – dzīves viņai nebija!
Vasilisa visu pacieta bez kurnēšanas un tapa jo dienas, jo brangāka un daiļāka, kamēr pamāte ar meitām no dusmām galīgi izdēdēja, kaut gan sēdēja kā kundzes, rokas klēpī salikušas. Kā tas nācās? Vasilisai palīdzēja viņas lellīte. Bez viņas meitene netiktu ar visiem darbiem galā. Toties Vasilisa pati, gadās, neapēd visgardāko kumosiņu, bet gan lellītei atstāj, un vakarā, kad visi jau guļ, viņa ieslēdzas savā kambarītī un cienā lellīti, sacīdama:
Ēd, lellīt, paēdies, manu bēdu paklausies! Dzīvoju es mājās pie tētiņa, un nav man prieka nemaz, ēd ļaunā pamāte mani no zemes virsas nost. Pamāci mani, kā man dzīvot, ko darīt!
Lellīte paēd un tad dod padomiņu, remdē bēdas, bet no rīta visus darbus izdara Vasilisas vietā – tā tik atpūšas vēsumā un puķītes plūc, kad visas dobes viņai jau izravētas, kāposti aplaistīti, ūdens sanests, plīts izkurināta. Lellīte vēl parāda meitenei, kāda zālīte palīdz saulē nenodegt. Labi bija viņai dzīvot ar lellīti!
Pagāja daži gadi, Vasilisa nāca jau precību vecumā. Visi pilsētas puiši pie Vasilisas vien raujas, uz pamātes meitām neviens neskatās. Pamāte ļaunojās un visiem atteica:
Nedošu jaunāko pirms vecākajām!
Aizvadīja preciniekus un izgāza niknumu pār Vasilisas galvu.
Te reiz kupcim bija jāpamet mājas tirgus darīšanās uz ilgu laiku. Pamāte tikmēr pārcēlās uz citu māju, kur blakus tumšs mežs. Meža klajumā bija būdiņa, bet būdiņā dzīvoja ragana, kura nelaida nevienu sev klāt un ēda cilvēkus kā cāļus. Pārvākusies pamāte bieži sūtīja ienīsto Vasilisu uz mežu, tomēr meitene allaž laimīgi atgriezās, jo lellīte viņai rādīja ceļu un nelaida raganas būdai ne tuvumā.
Pienāca rudens. Pamāte nosēdināja visas trīs meitas vakarēt. Vienai uzdeva mežģīnes knipelēt, otrai zeķi adīt, bet Vasilisai – dziju vērpt, un katrai noteica, cik daudz jāizdara. Nodzēsa visā mājā uguni, atstāja tikai vienu svecīti degam tai istabā, kur meitenes vakarēja, un pati aizgāja gulēt. Meitenes strādāja. Te svece sāka dūmot, un viena no mātesmeitām paņēma knaibles, gribēja degli sakārtot, bet, mātes samācīta, it kā nejauši sveci nodzēsa.
- Ko lai tagad darām? Visā mājā nav uguns, bet darbs nav izdarīts! Būs jāiet pie raganas pēc uguns!
Man no kniepadatām nāk gaisma, - teica tā, kura knipelēja mežģīnes. – Es neiešu.
Es arī neieiešu, – teica tā, kura adīja zeķi. – man no adāmadatām nāk gaisma.
Jāiet tev pēc uguns, – abas iesaucās. – Ej pie raganas!
Un izgrūda Vasilisu no istabas.
Vasilisa aizgāja uz savu kambarīti, nolika lellītei priekšā vakariņas un sacīja:
Ēd, lellīt, paēdies, manu bēdu paklausies! Māsas mani sūta pie raganas pēc uguns, bet ragana mani apēdīs!
Lellīte paēda, un acis tai iemirdzējās kā liesmiņas.
- Nebaidies, Vasilisīt, - tā atbildēja. – Ej, kurp tevi sūta, tikai mani turi visu laiku pie sevis. Ar mani tev pie raganas nekas nenotiks.
Vasilisa saposās, ielika lellīti kabatā un pārkrustījusies devās tumšajā mežā.
Iet, drebēdama. Te garām aizjāj jātnieks – pats balts, baltā ģērbā, zirgs viņam balts, un sedli balti. Sāka aust gaisma.
Iet viņa tālāk, garām aizjāj cits jātnieks – pats sārts, sārtā ģērbā un zirgs sārts. Uzlēca saule.
Vasilisa gāja visu nakti un dienu, tikai nākamajā vakarā nonāca klajumā pie raganas mājiņas. Tai apkārt sēta no cilvēku kauliem, uz sētas sasprausti cilvēku galvaskausi ar visām acīm; vārtu viras – cilvēku kājas, vārtu slēga vietā – cilvēka roka, atslēga – mute ar asiem zobiem. Vasilisa no šausmām pamira un apstājās kā pārakmeņojusies. Te atkal jāj jātnieks – pats melns, melnā ģērbā un melnā zirgā, piejāja pie vārtiem un izgaisa; pienāca nakts. Taču tumsa nebija ilga – visiem galvaskausiem uz sētas iespīdējās acis, un klajumā tapa gaišs kā dienā. Vasilisa drebēja aiz bailēm, taču nezinādama, kurp bēgt, palika uz vietas.
Drīz mežā sacēlās briesmīgs troksnis – koki krakšķēja, sausās lapas čabēja, izbrauca no meža ragana, piestā sēdēdama, ar stampu skubina, ar slotiņu pēdas aizslauka. Piejāj pie vārtiem, apstājas, paošņā gaisu un iebļaujas:
Fu, fu! Ož pēc krievu slakas! Kas te atnācis?
Vasilisa sabijusies pienāk pie večas un, zemu klanīdamās, saka:
Tā esmu es, vecomāt! Pamātes meitas atsūtīja pie tevis pēc uguns!
Labi, – ragana atbild, – zinu es viņas. Padzīvo pie manis, pastrādā, tad iedošu uguni, ja nē, pašu apēdīšu!
Pēc tam pavērsās pret vārtiem un uzsauca:
Ei, slēdzenes manas ciešās, atslēdzieties, vārti mani plašie, atdarieties!
Vārti atvērās, un ragana iebrauca svilpodama, Vasilisa viņai sekoja, pēc tam atkal viss aizslēdzās.
Istabā iegājusi, ragana izstaipās un saka Vasilisai:
Dod man šurp, kas krāsnī stāv – man gribas ēst.
Vasilisa aizdedza skalu no galvaskausiem, kas uz sētas sasprausti, un sāka vilkt ārā no krāsns un celt galdā ēdienus. Ēdamais bija pagatavots cilvēkiem desmit. Atnesa no pagraba kvasu, medalu, alu un vīnu. Vecā visu apēda un izdzēra, Vasilisai atstāja tikai drusku kāpostus, maizes garoziņu un sivēna cepeša gabaliņu. Likās ragana gulēt un saka:
Rīt, kad aizbraukšu, tu man skaties – sētu iztīri, būdu izslauki, pusdienas sataisi, veļu izmazgā un vēl aizej paņem apcirknī ceturto daļu kviešu un iztīri no melnumiem. Lai viss būtu padarīts, citādi tevi apēdīšu!
Pavēli devusi, ragana aizmiga saldā miegā, bet Vasilisa nolika ēdiena atliekas lellītei priekšā un sāka gauži raudāt, sacīdama:
Ēd, lellīt, paēdies, manu bēdu paklausies! Smagu darbu man ragana uzdeva un grasījās pašu apēst, ja visu neizpildīšu. Palīdzi man!
Lellīte atbildēja:
Nebīsties, Vasilisa Brīnumdaiļā! Paēd, noskaiti lūgšanu un liecies tik uz auss, rīts gudrāks par vakaru!
(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)