No rīta Vasilisa ieraka galvaskausu zemē, aizslēdza durvis un devās uz pilsētu, kur izlūdzās kādu vecu sieviņu bez bērniem pieņemt viņu dzīvot pie sevis. Dzīvoja un gaidīja tēvu atgriežamies. Reiz saka Vasilisa večiņai:

Man garš laiks bez darba sēdēt, vecomāt! Aizej, nopērc man vislabākos linus, es vismaz vērpšu.

Sieviņa nopirka labus linus, Vasilisa apsēdās vērpt, darbs viņai tā vien šķiras. Diegi iznāca smalki kā mati. Savērpa tik daudz, ka jāķeras pie aušanas, bet neatrast tāda šķieta, kas Vasilisas diegiem derētu, un neviens neņemas tādu uztaisīt. Vasilisa prasa lellītei, tā atbild:

- Atnes man kādu vecu šķietu un vecu šaudīklu, un vēl zirga astrus, es tev visu uzmeistarošu.

Vasilisa visu sadabūja un likās gulēt, bet lellīte pa nakti uztaisīja labu labās stelles. Līdz ziemas beigām bija noausts audums, bet nu tik plāns, ka diega vietā var adatā ievērt. Pavasarī viņas audumu izbalināja, un Vasilisa saka večiņai:

Pārdod, vecomāt, šo audumu, naudiņu sev paturi.

Večiņa preci aplūkoja un noelsās:

Nē, bērniņ! Tādu audumu neviens, izņemot caru, nevalkās. Nesīšu uz pili.

Aizgāja vecā uz cara pili un staigā tik gar logiem. Cars viņu ierauga un vaicā:

Kas tev, vecenīt, vajadzīgs?

Jūsu cariskā augstība, – atbild večiņa, – atnesu jums brīnumainu mantu, nevienam citam i rādīt negribu.

Cars pavēlēja ielaist večiņu iekšā un kā ieraudzīja audumu, acis vien iepleta.

Cik tu par to gribi?

Nav samaksājams, cara tētiņ! Es to dāvanā atnesu.

Cars pateikdamies večiņu dāsni apbalvoja.

Sāka caram no auduma kreklus darināt, piegrieza, bet nekur nevarēja atrast šuvējas, kas uzņemtos tādus pašūt. Ilgi meklēja, līdz beidzot cars veco pasauca un sacīja:

Ja jau tu prati tādu audumu uzaust, pratīsi arī kreklus no tā pašūt!

Ne jau es, valdniek, vērpu un audu, - saka vecā. – tas ir manas pieņemtās meitenes darbs.

Tad lai viņa arī pašuj!

Atgriezās večiņa mājās un pastāstīja visu Vasilisai.

Es jau zināju, - Vasilisa saka, - ka šis darbiņš manām rokām garām neies.

Ieslēdzās savā istabā un ķērās klāt. Šuva viņa, galvu nepaceldama, un drīz vien ducis kreklu bija gatavi.

Vecā aiznesa kreklus caram, bet Vasilisa nomazgājās, sasukājās, sapucējās un apsēdās pie loga. Sēž un gaida, kas būs. Skatās, večiņas pagalmā ienāk cara sulainis, ieiet istabā un saka:

Cara kungs vēlas redzēt rokdarbnieci, kas viņam kreklus darinājusi, un apbalvot viņu pats savām cara rokām.

Aizgāja Vasilisa un nostājās cara priekšā. Kolīdz cars Vasilisu Brīnumdaiļo ieraudzīja, tā uzreiz kā bez prāta.

Nē, - saka, - skaistule mana, nešķiršos es no tevis, būsi mana sieva.

Saņēma cars Vasilisas baltās rokas, nosēdināja viņu sev blakus, un tad jau arī kāzas nosvinēja. Drīz atgriezās Vasilisas tēvs, nopriecājās par meitu un palika pie viņas dzīvot. Arī veco sieviņu Vasilisa paņēma pie sevis, bet lellīti nēsāja kabatā līdz pat mūža galam.

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.