Reiz būdiņā dzīvoja kaķēns un gailītis. Kaķēns aizgāja uz mežu pēc malkas, bet gailītim lika sargāt māju: nekur neiet, nevienu nelaist iekšā. Tiklīdz kaķēns bija prom, atbrauca ar ratiņiem lapsa un sauc gailīti:

– Gailīt, gailīt, nāc pavizināties!

– Neiešu, – saka gailītis, – bail no kaķēna. Lika sargāt māju, neiešu.

– Nāc, gailīt, es tevi jauki pavizināšu! Vairākas reizes apkārt būdiņai apvedīšu un tad laidīšu vaļā. Nebaidies: kaķēns nemaz neuzzinās.

Bet gailītim ļoti gribas pavizināties. Iznāca gailītis no būdiņas, iesēdās lapsas ratiņos. Lapsa apveda vienu reizi apkārt būdiņai, otru, un ved tālāk – no kalniņa uz kalniņu. Gailītis lūdzas:

– Laid mani vaļā, laid vaļā!

Bet lapsa ņemas skriet vēl ātrāk. Tad gailītis sāka dziedāt:

Kikerikī, mani ved projām

Pār augstiem kalniem,

Pār dēļu tiltiem,

Caur zaļiem mežiem,

Caur ozolainēm,

Kikerikī, kikerikī!

Kaķēns izdzirdēja gailīša dziesmu, atskrēja un atņēma viņu lapsai. Un vēl nopēra par to, ka neklausa, ka vizinās ar lapsu.

Citu dienu kaķēns atkal aizgāja uz mežu pēc malkas un pieteica gailītim nekur neiet. Tiklīdz kaķēns aiz kalniņa, atkal atbrauca lapsa ar ratiņiem un sauc gailīti:

– Gailīt, gailīt, nāc, pavizināšu! Paskaties, kādi man skaisti ratiņi.

– Nē, neiešu. Kaķēns pieteica nevizināties. Kāpēc vakar mani tik tālu vedi?

– Cik tu gan nepacietīgs, gailīt! Būtu pavizinājusi no viena kalniņa uz otru un tad atkal mājās pārvedusi. Ja negribi tālu vizināties, nāc, šodien apvedīšu tikai apkārt būdiņai.

Gailītis nenocietās un atkal ielēca lapsas ratiņos. Bet lapsa vairs neveda apkārt būdiņai: laida taisni uz mežu. Gailītis atkal dzied:

Kikerikī, mani ved projām

Pār augstiem kalniem,

Pār dēļu tiltiem,

Caur zaļiem mežiem,

Caur ozolainēm,

Kikerikī, kikerikī!

Kaķēns bija aizgājis tālu un vairs nedzirdēja gailīti. Lapsa skrēja, skrēja un aizveda gailīti mājās. Nobēra tam sauju graudu, lika mazajiem lapsēniem ganīt, bet pati uzlīda uz krāsns pasildīties, atpūsties.

– Jūs, bērniņi, nedauzieties, neklaigājiet! Es mazliet pagulēšu – ļoti piekusu, kamēr gailīti pierunāju un atvedu.

Taču lapsēni plūkāja gailīti, gailītis raudāja. Pie lapsas alas atnāca ubags un dzied:

Labi gan lapsiņai:

Tai pieci bērni,

Pati sestā,

Gailītis septītais,

Maļ zaļus rudzus,

Putriņu vāra.

Lapsa izdzirdēja ubagu dziedam un teica:

– Kas tur tik skaisti dzied? Iznesiet, bērni, ubagam maizes riku.

Lapsa nogrieza maizes riku un iedeva vienam no lapsēniem. Tas iznesa. Ubags – klaukt! – ar nūju nosita lapsēnu, iebāza tarbā un atkal dzied:

Labi gan lapsiņai:

Tai pieci bērni,

Pati sestā,

Gailītis septītais,

Maļ zaļus rudzus,

Putriņu vāra.

Lapsa atkal teica:

– Kas tur tik skaisti dzied? Iznes ubagam maizes riecienu. Ilgi nepaliec un pasauc arī to lapsēnu, kas tur stāv!

Iznesa otrs lapsēns maizes riku, ubags – klaukt! – nosita viņu un – tarbā. Un atkal dzied:

Labi gan lapsiņai:

Tai pieci bērni,

Pati sestā,

Gailītis septītais,

Maļ zaļus rudzus,

Putriņu vāra.

Lapsa saka:

– Kas tur tik skaisti dzied? Iznesiet viņam maizes riecienu un pasauciet tos bērnus iekšā!

Tā ubags nosita visus lapsēnus un atkal dzied:

Labi gan lapsiņai:

Tai pieci bērni,

Pati sestā,

Gailītis septītais,

Maļ zaļus rudzus,

Putriņu vāra.

– Kas tur tik skaisti dzied? Iznesiet viņam maizes riecienu! Kur tie bērni? Visi kvern pie ubaga. Kur mans žagars? Sadošu viņiem!

Lapsa nolēca no krāsns, nogrieza biezu riku un iznesa ubagam. Ubags arī viņu – klaukt! – un nosita. Tad ubags iegāja būdā, atrada izplūkāto gailīti. Gailītis izstāstīja visu, kas tur noticis. Tad viņi atveda šurp arī kaķēnu, un visi trīs jauki dzīvoja tālāk.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku  lietuviski šeit.