Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte. Viņiem bija trīs meitas. Kādu dienu vecītis aizgāja uz tirgu, nopirka kazu un pārveda mājās. No rīta tēvs liek vecākajai meitai dzīt kazu ganos un kārtīgi saganīt. Meita ganīja, ganīja visu dienu, saganīja, vakarā padzirdināja upē un dzen mājās. Tēvs sagaidīja pie vārtiem un jautā:

Nu, kaziņ, nabadzīt, –

Ko tu ēdi,

Ko tu dzēri?

Bet kaza atbild:

Zariņus, tētiņ,

Purva zālītes,

Nātru lapiņas.

Tēvs sadusmojās uz meitu, ka nav saganījusi kazu, sāka to sist, sita, sita, kamēr nosita. Otrā rītā lika otrai meitai dzīt ganos. Tā ganīja pa pļavām, pa dābolājiem, saganīja tā, ka kaza bezmaz gāžas no kājām, vēl padzirdināja upē un dzen mājās. Bet tēvs jau gaida pie vārtiem un jautā:

Nu, kaziņ, nabadzīt, –

Ko tu ēdi,

Ko tu dzēri?

Bet kaza mekšķina:

Zariņus, tētiņ,

Purva zālītes,

Nātru lapiņas.

Tēvs sadusmojās uz meitu, ka nav saganījusi kazu, un nosita. Trešajā dienā sūtīja ganos trešo meitu. Bailēs no tēva tā ganīja kazu, ganīja, kā vien mācēdama, padzirdināja upē, vakarā dzina mājās. Kazai gandrīz vēders plīst pušu, tā pieēdusies. Tēvs gaida pie vārtiem un jautā:

Nu, kaziņ, nabadzīt, –

Ko tu ēdi,

Ko tu dzēri?

Bet kaza atkal melo:

Zariņus, tētiņ,

Purva zālītes,

Nātru lapiņas.

Tēvs sadusmojās uz meitu, sita, sita un nosita. Nākamajā rītā aizdzina ganos vecenīti. Ganīja, ganīja, labāk ganīt vispār nav iespējams, vēl sarāva kaziņai zālītes, salauza kārklu zariņus, upē padzirdināja. Kaza gāja piepūtusies, klumburu klumburiem, kā muca. Vecais sagaida pie vārtiem un jautā:

Nu, kaziņ, nabadzīt, –

Ko tu ēdi,

Ko tu dzēri?

Kaza atkal to pašu:

Zariņus, tētiņ,

Purva zālītes,

Nātru lapiņas.

Sadusmojās tēvs uz sievu, ņēma, sita un nosita. Nākamā rītā vairs nebija, ko dzīt ganos. Aizdzina pats vecītis. Saganīja, padzirdināja un dzen mājās. Pirms vārtiem vecītis slepus aizskrēja kazai priekšā un jautā:

Nu, kaziņ, nabadzīt, –

Ko tu ēdi,

Ko tu dzēri?

Kaza neatcerējās, ka viņu vecītis ganījis, un atkal meloja:

Zariņus, tētiņ,

Purva zālītes,

Nātru lapiņas.

Tagad vecītis saprata, ka kaza ir mele:

– Ak, tu, mele! Es tevis dēļ meitas un sievu nositu. Nu, pagaidi!

Vecītis noķēra kazu, pakarināja pažobelē un sāka vienu sānu cirpt, otru dīrāt. Kamēr vēl cirpa, kaza pacieta, bet, kad tai dzīvai sāka ādu dīrāt, viņa rāvās prom, virve notrūka un kaza aizbēga. Skrēja, skrēja un ielīda bites stropā. Bite atlido un jautā:

Zum, zum, zum,

Kas manā stropā?

Lien ārā, lien ārā!

Kaza no stropa atbild:

Es – kaziņa, nabadzīte,

Cirptin cirpta, aizdīrāta,

Asi ragi, smailas ausis,

Spranda – suka,

Aste – aukla,

Lēktin lēkšu – nobadīšu,

Ar zemēm samaisīšu!

Bite nenobijās no kazas. Ielidoja stropā un iedzēla kazai nocirptajā sānā. Kaza kā lēca, tā izlēca no stropa ārā. Bet pie stropa sēdēja vilks. Viņš sagrāba kazu un saplosīja. Tā, lūk, beidza savas dienas kaziņa mele.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku  lietuviski šeit.