Reiz dzīvoja kāds puisis, ļoti krietns un taisnīgs. Viņš salīga kalpot pie kunga veselu gadu par trim grašiem. Strādāja, klausīja kungu, izdarīja visu, ko lika. Kad gads beidzās, kungs viņam samaksāja trīs grašus. Puisis ņēma šos grasīšus un iemeta akā. Graši nogrima dibenā. Tad puisis teica:
—    Skaidrs, nekārtīgi kalpoju, ja jau nogrima.
Salīga kalpot otru gadu atkal par trim grašiem. Atkal strādāja apzinīgi, klausīja kungu. Gadam beidzoties, kungs viņam samaksāja trīs grašus. Puisis paņēma šos grasīšus, aizgāja pie akas un iemeta. Graši atkal nogrima. Puisis saka kungam:
—    Būšu pie tevis vēl trešo gadu, jo, redzi, šo gadu neesmu kārtīgi kalpojis.
Trešo gadu viņš kalpoja ļoti, ļoti apzinīgi, pat kunga domas spēja uzminēt. Beidzoties trešajam gadam, puisis atkal dabūja trīs grašus. Arī tos viņš iemeta akā. Šoreiz graši nenogrima, turklāt uzpeldēja arī seši iepriekšējie. Puisis saka:
—    Tagad skaidrs, ka apzinīgi esmu kalpojis.
Puisis izņēma no akas deviņus grašus un, kad kungs brauca uz tirgu, iedeva tam savu naudu un saka:
—    Nopērc man kaut ko.
—    Bet ko tev nopirkt?
—    Ai, ko pirmo satiksi, to arī nopērc!
Kungs aizbrauca. Brauc, brauc, netālu no pilsētas satiek žīdu ar maisu. Kungs jautā:
—    Ko nes?
Žīds saka:
—    Nesu kaķeni slīcināt.
Kungs saka:
—    Pārdod man!
—    Pērc, — atsaka žīds.
—    Bet cik gribi?
—    Cik dosi?
Kungs piedāvāja deviņus grašus. Žīds ļoti nopriecājās un pārdeva kaķeni. Kungs iebāza kaķeni maisā, aizbrauca uz pilsētu, nokārtoja visas savas darīšanas un nu brauc mājup. Taču pa ceļam apmaldījās. Brauc, brauc, jau paliek tumšs. Aizbrauc pie lielas muižas. Palūdz naktsmājas. Taču muižkungs viņam saka:
—    Šitā muiža nav laba. Mēs arī paši te nenakšņojam. Kad atnāk nakts, mēs braucam citur nakšņot. Tos, kas nakšņo muižā, nezin kas apēd. No rīta tikai kaulus atrodam.
Kungam nav, ko iesākt, viņš saka:
—    Nakšņošu.
Kungs viņam iedeva sveci, viņš paņēma savu kaķeni un palika viens pats visā muižā. Iededza sveci, notupās blakus savai kaķenei un gaida. Tiklīdz satumsa, viss noklusa un no kaktiem sāka līst peles. Tāds milzums! Kaķene tūdaļ metās peles ķert. Noķer, nokož un krauj tik kaudzē, kaudzē vien. Nokoda visas peles, sakrāva milzonīgu kaudzi. Kad peļu vairs nebija, kungs nogūlās un aizmiga.
No rīta pārbrauca saimnieki un iet istabā izmest kunga kaulus, bet skatās – dzīvs! Kungs mierīgi guļ, bet peles sakrautas lielā kaudzē. Saimnieki nopriecājās, ka kaķene izglābusi muižu, un lūdz kungu, lai pārdod kaķeni viņiem. Kungs saka:
—    Apberiet kaķeni uz ledus ar zeltu, tad atdošu.
Labi, saimnieki piekrita. Aizgāja pie ezera, bet ledus bija gluds, nupat uzsalis. Noliek kaķeni uz ledus un ber zeltu. Bet ledus tik – žvīks! – un aizslīd pa ledu tālāk. Bēra, bēra, līdz sabēra milzīgu kaudzi: tad kaķene vairs nebija redzama.
Savāca kungs zeltu maisā un brauc mājās. Braukdams domā: „Ko gan puisis darīs ar tādu lērumu naudas? Nedošu viņam visu, atstāšu sev vismaz pusi.” Tiklīdz tā nodomāja, atkal apmaldījās: vairs nezināja ne kur ceļš, ne kur mājas. „Atdošu visu, lai jau tiek. Viņš man tik krietni trīs gadus kalpoja, bet es vēl ņemu viņam nost...” Tiklīdz nolēma atdod puisim zeltu, uzreiz tika uz pareizā ceļa. Pārbrauca mājās, iebrauca sētā un atkal nodomāja: „Nedošu viņam visu naudu. Tad jau viņš būs par mani bagātāks. Atstāšu sev vismaz trešdaļu.” Un atkal aizmaldījās un neredz vairs mājas. „Nē, nevajag man svešas naudas,” saka kungs un atkal redz, ka stāv pats savā pagalmā. Tad viņš atdeva puisim visu naudu.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs. Klausies pasaku lietuviski šeit.